Ik pa laikam publiski izskan dažādi pētījumi, diskusijas, viedokļi par laulību nozīmīgumu. Jūlija sākumā tika prezentēts pētījums “Reģistrētas un nereģistrētas kopdzīves faktoru salīdzinoša analīze”, kas rosināja pārdomas.
Pētījumā iesaistītie nereģistrētie pāri atzīmējuši, ka īstais un reālais attiecību pamats ir savstarpēja uzticēšanās, atbildība vienam pret otru un mīlestība, ko laulība mainīt nespējot. Protams, dzelžaini un neapgāžami argumenti, taču attiecības nav tikai ņemšana, bet arī došana, un tieši juridiskā jautājuma sakārtošana, noslēdzot laulību, jāuztver kā došana. Patiesībā tā ir šīs savstarpējās uzticēšanās apstiprināšana. Ja kāda puse to nevēlas, rodas jautājums, kāpēc? Nav pietiekamas uzticēšanās, vai gribas varbūt atstāt durvis spraudziņā?
Tas gluži kā ar darba attiecībām. Var strādāt bez darba līgumiem, saņemot visu algu aploksnē, tikai gadījumos, kad rodas slimība vai jāiet pensijā, izrādās, ka nekas cilvēkam vairs nepienākas, jo nav gribējis attiecības nokārtot oficiāli. Tad vainīga izrādās valsts, lai gan tā bijusi katra paša izvēle.
Pētījumā minēti vairāki iemesli attiecību nereģistrēšanai. Viens no tiem, kas itin bieži piesaukts šajā sakarā, – naudas trūkums. Dažkārt rodas iespaids, ka šie argumentētāji nezina reālo situāciju. Negribas ticēt, ka valsts noteiktā nodeva 14 eiro apmēra ir lielākais šķērslis laulības nereģistrēšanai. Ja tiešām to nav, trūcīgajiem šī nodeva nav jāmaksā. Drīzāk atbilde slēpjas tajā, ka nav naudas, lai sarīkotu pamatīgu kāzu ballīti divu dienu garumā. Bet vai tas ir iemesls laulības nereģistrēšanai?
Ņemot vērā šo iemeslu, nesaprotams ir pētījuma autoru norādītais, ka faktiskas kopdzīves atzīšana ļautu labāk atbalstīt ģimenes krīzes situācijās. Kā tad noteiks, kad sākas faktiskā kopdzīve? Tātad tā būs kaut kur jāiet un jāreģistrē. Nevarēs vienkārši internetā ieklikšķināt, ka tagad tam un tai ir kopdzīve. Nāksies iet, rakstīt iesniegumu un – galvenais – maksāt par šo reģistrēšanu. Tam pēkšņi nauda atradīsies? Kaut kā neticas.
Varbūt esmu nedaudz vecmodīgs, bet tomēr interesanti iedomāties situāciju, kurā vīrietis teiks savai izredzētajai – laulāties es ar tevi negribu, bet kopdzīvi reģistrēt mēs varbūt varētu.
Kritisks bijis pētījuma dalībnieku skatījums uz valsts institūcijām un to piedāvātajiem risinājumiem. Pāri atklājuši, ka pēc šķiršanās viņiem bijušas miega problēmas, emocionālas grūtības, tostarp depresija. Īpaši sievietes norādījušas, ka valsts nenodrošina kvalitatīvu psiholoģisko palīdzību šādos gadījumos. Arī ļoti interesants secinājums. Vai tiešām valstij katram, kurš šķiras, būtu jānodrošina kvalitatīva psiholoģiskā palīdzība? Un tā katrreiz, kā šķiras, tā valsts skrien mierināt…
Saprotu, ka jārunā, kāpēc cilvēki izvēlas dzīvot kopā, oficiāli to nereģistrējot, bet šobrīd liekas, ka tam ir pavisam citi iemesli, par kuriem šādu pētījumu iniciatori negrib pārāk skaļi runāt.
Komentāri