Karš Ukrainā ir nežēlīgs un baiss, nereti ukraiņi saka, ka Krievijas armija savā zvēriskumā pārspēj pat hitleriešus Otrā pasaules kara laikā.
Pēc Ukrainas amatpersonu aplēsēm Mariupolē Krievijas uzbrukumā nogalināti aptuveni 22 000 mierīgo iedzīvotāju. Pilsēta ir faktiski sagrauta, taču tajā joprojām atrodas vairāk nekā 100 000 cilvēku. Pilsētā nav ūdens un nedarbojas kanalizācija, tādēļ pastāv ļoti augsts holeras epidēmijas risks. Mariupole ir kā liela koncentrācijas nometne, kurā par niecīgu pārtikas devu iedzīvotājus piespiež novākt drupas, bet daudzi to neiztur pat divas dienas, jo darbs fiziski ir ļoti grūts, turklāt skati, kas atklājas, novācot gruvešus, stindzina asinis, un trūdošo līķu smaka ir neizturama. Epidēmijas draudi ir vēl vairākās Krievijas armijas daļēji vai pilnībā okupētajās pilsētās.
Ukrainā okupācijā nonākušas 3620 apdzīvotās vietas, Melnajā jūrā mīnēti kuģu ceļi, jūrā atrodas pieci lielie Krievijas desanta kuģi.
Okupanti zog un laupa visu, sākot no apakšveļas, konserviem suņiem un kaķiem un beidzot ar metālu un graudiem.
Tikmēr Francija, Vācija, Itālija un vēl dažu valstu politiķi joprojām runā par Krievijas nepazemošanu un Putina “sejas saglabāšanu”. Un, protams, izliekoties nepamanām, ka Ukraina ir kā vairogs starp Rietumiem un Krieviju. Tiesa gan, pat nepieminot starptautiskas konvencijas un līgumus par suverenitāti un neatkarīgu valstu tiesībām uz savu teritoriju, neatbildēti paliek vairāki jautājumi.
Proti, vai Rietumvalstis tiešām domā – ja ukraiņi izdzīs okupantus no savas valsts, tie tiks atspiesti līdz robežai, vai Krievija neturpinās šaut no savas teritorijas, kamēr tai vien pietiks jebkādu raķešu un artilērijas?
Kādēļ Rietumvalstis domā, ka, Ukrainai piekāpjoties un atdodot Krievijai daļu savas teritorijas, Krievija ne tikai pārtrauks karu, bet neatkārtos šantāžu un iebrukumus pēc ilgāka vai īsāka laika posma, līdzko izdosies attapties un atkopties?
Un visbeidzot – kas liek ticēt tam, ka Krievija beidzot ievēros kādu līgumu vai vienošanos? Līdz šim tas nav noticis un Krievija ir pārkāpusi visu, ko vien vispār ir iespējams pārkāpt. Vai tiešām Rietumvalstis sāk domāt par Ukrainas ziedošanu mīļā miera labad un uzskata, ka tādā veidā sevi pasargās?
Klausoties un lasot Rietumvalstu politiķu idejas par piekāpšanos Putinam, manuprāt, ļoti interesantas pārdomas, pārlasot dažādus vēstures avotus, sociālajos tīklos ir paudis vēsturnieks Valdis Klišāns, nupat iznākušās saistošās un viegli lasāmās grāmatiņas “Ievads Ukrainas vēsturē” autors. Viņš tīmekļvietnēs rakstījis par t.s. “Romeju impēriju” jeb Austrumromas impēriju, dēvētu arī par Bizantiju. Tā bija grieķiski runājošās Senās Romas impērijas turpinājums, kas ar nelieliem pārtraukumiem pastāvēja no 5. gadsimta līdz pat 15. gadsimta vidum, kad tās paliekas iekļāva Osmaņu impērijā.
Lūk, citāti no V.Klišāna ierakstiem sociālajās vietnēs:
*Ciešanu pienākums un sava “dvēseliskuma” apziņa – grieķi, kas sevi sauca “romejiem” (romiešiem) uzsvēra, ka Dievs viņiem uzlicis īpašus pārbaudījumus – dzīvot līdzās neticīgajiem (musulmaņiem) vai pat to varā. Līdz ar to romejiem esot īpaša dvēseliska misija kristīgajā pasaulē, kādas nav Rietumu kristiešiem, kurus nekas neapdraudot. Romeji esot kristīgās Eiropas glābēji, tāpēc Rietumi ir parādā romejiem, tomēr “franki” un pāvests mūžīgi ir nepateicīgi attiecībās ar grieķiem.
* Pagātne ir svarīgāka par nākotni. Lai gan romeju impērija kopš Justiniāna laikiem 6. gadsimtā nemitīgi saruka līdz vidusmēra valsts lielumam, bet beigu beigās līdz Konstantinopoles jeb “Otrās Romas” pilsētas mērogiem, grieķu autori nemitīgi runā par romeju impēriju pasaules mērogos. Kristīgās impērijas atjaunošana un tās idejas uzturēšana ir tāds mērķis, kura sasniegšanai visi līdzekļi labi, pat visnelietīgākie un zemiskākie, piemēram, slepeni rīdīt kaimiņtautas vienu pret otru, politisku motīvu vadīta slepkavošana, sazvērestību rīkošana citās zemēs. Impērijas dēļ “romeju armija un tauta vienmēr ir vienoti”.
* Imperators jeb basilejs atrodas pāri visai sabiedrībai. Ar Dieva gādību viņš ir nekļūdīgs, vieds, esošā brīža basilejam neviens nevar un nedrīkst līdzināties. Konstantinopoles patriarham jārespektē basileja griba un nostāja ne tikai laicīgās politikas, bet pat teoloģiskos jautājumos. Basileja galma aizkulisēs tālu no tautas acīm notiek nepārtraukta cīņa par varu, reti kad valdošajam basilejam ir varas mantinieki. Pasludināt mantinieku nozīmē viņu priekšlaicīgi nogalināt. Tikai atsevišķos romeju vēstures posmos valda dinastija. Par basileju visbiežāk kļūst stiprākais (viltīgākais, nežēlīgākais, ciniskākais). Viens basilejs tiek nodurts, cits noindēts, gāzto basileju dēli tiek kastrēti, varas pretendentiem un viņu dzimtas locekļiem izdurtas acis, nosūtīti uz klosteriem utt. Orģijas un izvirtība dziļos basileju personiskās dzīves kambaros. Kļūstot par basileju, gandrīz nepārprotami zināms, ka cilvēks agri vai vēlu ies bojā vardarbīgā nāvē.
*Nav Rietumos valdošā bruņniecības goda kodeksa. Neeksistē “godīgas cīņas”, “divkaujas jeb dueļa” un “varonības” kategorijas attiecībā pret indivīda rīcību. Attaisnojams viss, kas nes romejiem uzvaru un veicina impērijas atjaunošanu.
Manuprāt, paralēles ar kādreizējās Krievijas impērijas un tagadējās Krievijas Federācijas pamatnostādnēm ir acīmredzamas. Ir vērts padomāt, vai ne? Jo impērija sabruka, par spīti savas izredzētības apziņai.
Komentāri