Kapsētās patlaban ziemas miers. Arī aizgājēju tuvinieki iegriežas vien retu reizi.
Pavasarī sāksies rosība, kapu kopšana, tad Kapu svētki ar cilvēku lielāko pieplūdumu, līdz rudenī Svecīšu vakars, lai pieminētu sev tuvos cilvēkus dvēseļu dārzā. Tāds ir ritms kapsētās – cieņpilns. Tiesa, katrā kapsētā nedaudz atšķirīgs, tāpat kā aizgājēju atdusas vietu kopšanas tradīcijas.
Sabiedrībā dažādu rezonansi raisījis Siguldas novada domes Saistošajos noteikumos ierakstītais aizliegums sportot visās novada kapsētās un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iebildums vietvarai nepazemināt kapsētas nozīmi Latvijas kultūrtelpā. Taču ministrija neiebilst pret šādu aizliegumu – sporta nodarbības kapsētā noteikti nav atbalstāmas, taču to ierobežošanu var panākt ar citiem līdzekļiem, juridiski korektāk precīzi norādot, kādiem mērķiem un darbībām kapi drīkst tikt izmantoti. Ministrija ieteica šo aizliegumu neminēt Saistošajos noteikumos, bet risināt brīdī, kad tiek saskaņoti sporta pasākumi pašvaldībā. Pašvaldība gan skaidroja, ka aizliegums balstīts pieredzē, kad kapsētas blakus teritorijā notika akcija “Izskrien Latviju” un nomaldījušies aktīvisti un sportisti lēca pāri kapu kopiņām un skrēja pa kapsētas jau tā šaurajiem celiņiem. Katrā novadā un lielākās pilsētās ir savi kapsētu apsaimniekošanas noteikumi.
Taču sabiedrības iniciatīvu platformā “Mana balss” sākta parakstu vākšana “Likumdošanu par kārtību kapos valsts līmenī”. Iniciatīvas autors uzsver: “Latvijā kapsētu izveide un uzturēšana ir uzdota pašvaldībām un valstiskā līmenī tā nav juridiski atrunāta. Arī citās pašvaldībās saistošie noteikumi aizliedz uzskaitītas sporta aktivitātes vietējos kapos, jo acīmredzot šāda problēma tur pastāv. Lai šādi risinājumi nebūtu ar gadījuma raksturu un lai mēs valsts līmenī parūpētos par pienācīgu cieņu pret saviem senčiem, kapu apsaimniekošanas saistošus principus, ieskaitot šīm piemiņas vietām cienīgu izturēšanos un aizliegumu kapos nodarboties ar sportu, ir jānosaka valsts līmeņa likumdošanā. Nacionāla līmeņa normatīvais regulējums par kapiem ir arī Lietuvā un Igaunijā. Vienlaikus reģionālo tradīciju un iezīmju saglabāšanai un kopšanai pašvaldībām ir paturamas tiesības uz sīkāk izstrādātiem un vietējā līmenī saistošiem kapu apsaimniekošanas noteikumiem.”
Divu nedēļu laikā iniciatīvu parakstījuši 58 pilsoņi. Jāsavāc desmit tūkstoši parakstu, lai to varētu iesniegt Saeimā.
“Katrā pašvaldībā ir cita situācija, arī katrā lauku kapsētā, nemaz nerunājot par atšķirību starp lauku un pilsētu kapsētām,” saka Amatas apvienības pārvaldes vecākā saimniecības pārzine Zaubes pagastā Valda Veisenkopfa. Zaubes pagastā ir trīs kapsētas. “Vienādus noteikumus nevar rakstīt vecām kapsētām, kur jau trešais un vecāki apbedījumi, kur plānojumi neprecīzi, un jaunām kapsētām. Jaunajās kapsētās varētu būt vienoti noteikumi, kur skaidri tiek iezīmēti celiņi, apstādījumi, kapu vietas. Mūsu kapsētās sarga nav. Ja tāds ir, viņš var sekot, lai neiestāda nepiemērotu krūmu, lai neiestāda aiz savu piederīgo kapu vietu robežas. Kapu maksa netiek iekasēta, negarantējam ne granti, ne melnzemi. Tāpat nav iespējams izsekot, kad un kā kurš kopj kapus,” stāsta V. Veisenkopfa. Viņa atceras, ka pirms gadiem bijis, ka bērni sadomājuši ar riteņiem pabraukāties pa kapsētas celiņiem un nogāzuši kādu pieminekli. Te nevar runāt par ļaunprātību. Kad bija metāla zādzību laiks, tad gan no kapsētām pazuda vairāki nogāzti krusti.
“Tradīcijas un līdz ar to arī kapu kultūra mainās. Jaunā paaudze uz kapiem nāk ļoti reti. Vai kādreiz varēja iedomāties iet uz kapsētu ar suni? Klēpja sunītis rokās vairs nav pārsteigums,” pārdomās dalās zaubēniete. V. Veisenkopfa piebilst, ka svarīgāk būtu domāt par visu Latvijas kapsētu digitalizāciju, jo tas daudziem ir svarīgi, nevis spriest, ka vajadzīgi vienoti uzturēšanas un apsaimniekošanas noteikumi.
Cēsu pašvaldības Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes kapu pārzinis Māris Vītiņš uzsver, ka pilsētas kapsētās nav bijis problēmu. “Pieļauju, ja kapsēta atrodas apdzīvotā vietā, cilvēki ikdienā staigā cauri. Ja kāds izskrien pa celiņu, nekas slikts taču nenotiks, svarīgi, lai tas nav masveidā, lai nenotiek vandalisms.
Nevar visas kapsētas likt zem vienas mērauklas. Situācijas dažādas, kaut vai tepat novadā,” saka M.Vītiņš un atgādina, ka ne jau visas kapsētas ir pašvaldību pārziņā, ir arī draudžu kapsētas.
Priekuļu apvienības Saimnieciskās nodaļas labiekārtošanas dienesta vadītājs Jānis Sirlaks pārliecināts, ka visās kapsētās nav iespējami vienādi noteikumi. “Nevar salīdzināt Rīgas kapsētas, pilsētu kapsētas un lauku kapsētas. Jārēķinās ar situāciju katrā vietā,” uzsver J.Sirlaks un paskaidro: “Ja būs vienādi noteikumi, tas nozīmēs kaut vai to, ka apbedīšanas pakalpojumus drīkstēs sniegt tikai sertificētas firmas. Laukos kapus rok arī tuvinieki, jo pakalpojumi nav lēti un ne katrs var atļauties. Tāpat, cik maksā kapa vieta pilsētā, cik lauku kapsētā.”
Priekuļu kapsēta neatrodas nomaļā vietā. Arī ikdienā, meklējot taisnāko ceļu, ne viens vien iet cauri kapiem. “ Ne braukt ar riteņiem, ne bērnu ratiņiem cauri kapsētai nedrīkst. Un tas ir pret latviešu tradīcijām, kas saka, ka mazus bērnus nedrīkst vest uz kapsētu. Ja kāds arī ar velosipēdu dodas cauri kapsētai gar tās malu, tad stumj riteni pie rokas. Kapsētā ir norādījuma zīmes, ko nedrīkst darīt, kur likt atkritumus. Priekulieši tos ievēro. Tāpat ir kapsētās Liepā, Mārsnēnos, Jaunraunā, Veselavā. Laukos cilvēki kapsētās uzvedas citādi nekā pilsētās. Skaidrs, ka ar laiku mazās kapsētas paplašināsies, arī Priekuļu kapsētā vairs nav apbedījuma vietu, bet pārējās ir rezervēta zeme,” pastāsta J.Sirlaks. Viņš atceras vien vienu gadījumu, kad kāda sieva, kā vien pratusi, kopusi vīra kapu – paplašinājusi apbedījuma vietu, atkritumus bērusi uz kopējā celiņa, arī lauzusi norādes zīmes, kur jāber atkritumi. Pēc vairākām sarunām tomēr sapratusi, ka tā darīt nav ļauts.
“Kapsētas ir īpašas vietas. Ar tām saistās daudzas tradīcijas. Noteikumiem, kā tās uzturēt, jābūt pārdomātiem. Vienādi noteikumi visām noteikti nav iespējami,” viedokli pauž J.Sirlaks.
Daudz ko var centralizēt, vienādot, bet kapu apsaimniekošana gan tā nav. Vai valsts ierēdņi patiešām zinās labāk nekā vietējā vara?
Komentāri