Pēdējie trīs gadi nesuši pārbaudījumus gandrīz katrā dzīves aspektā: no ģimenes laika plānošanas ar attālinātajām mācībām, līdz neskaidrībām par pareizāko vakcīnu vai sejas masku izvēli. Tajā visā pa vidu – polarizēti viedokļi starp radiem, tuvākiem ģimenes locekļiem, nemaz nerunājot par kolēģiem darbavietās un draugiem. Medicīnas izgudrojumu atbalstītāji un antivakseri ar dažādām teorijām par vakcīnu efektivitāti vai slēptiem pielietojuma mērķiem, tie, kas dedzīgi gatavi aizstāvēt Ukrainas tautu un tie, kas gadiem jaunākās ziņas tvēruši tikai no Krievijas pārraidītiem TV kanāliem un interneta medijiem.
Protams, katram ir tiesības uz savu viedokli – to mums neapšaubāmi nodrošina demokrātiska valsts, bet ir brīži, kad šīs viedokļu atšķirības rada plaisas un pat nopietnas konflikta situācijas starp tuviem cilvēkiem. Mana pieredze, vērojot līdzcilvēkus, rāda, ka centieni vienu vai otru pusi pavērst savu domu virzienā, visbiežāk cieš smagu sakāvi un viedokļu vārdiska apmaiņa pārtop par dziļāku strīdu vai pat attiecību saraušanu.
Saskaņā ar psihologu apgalvojumiem lielākie konflikti mūsu starpā rodas tad, kad tiek nosacīti izjauktas mūsu fundamentālās ticības bāzes, uzskati, kas veidojušies gadiem. Un tie visbiežāk skar tādas tēmas kā reliģija, politika, veselība. Vērojot kaismīgus savas taisnības aizstāvjus starp cilvēkiem sev apkārt – neatkarīgi no tā, no kādiem avotiem – drošiem vai nedrošiem – katrs to ir smēlies, skaidrs, ka izmainīt otra domāšanas virzienu ir pagalam grūti, ja ne pavisam neiespējami. Vai strīdiem šajā ziņā ir jēga? Manuprāt, ne. Skumji vienīgi tas, ka daļa no mums diezgan akli paļaujas uz pagrīdes sazvērestību teorijām un politisku mērķu radītu dezinformācijas ķepīgo nepatiesību, kuras, visdrīzāk, aizpilda kādu sen neizauklētu personisku problēmu, par kuras esamību šie cilvēki nemaz nenojauš. Lai mums katram spēja objektīvi, analītiski un ar atvērtu prātu novērtēt norises pasaulē!
