Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Jauns – tātad lētticīgs un ap stūri apvedams?

Druva
23:00
03.04.2007
21

Lita Juberte, DA Cēsu valsts ģimnāzijas audzēkne

Vienalga – sirmums rotājas matos vai bizēs šūpojas rozā tauriņi – dzīve pēc vieglā scenārija nerit nevienam. Katrā vecumā ir savas problēmas, nebūšanas un raizes. Tāpat kā pārējie dzīves posmi, arī jaunības ceļš nebūt nav rožlapiņām kaisīts.

Nereti jauniešiem neērtības ikdienas dzīvē sagādā pieaugušo nekorektā attieksme. ”Lielie” bieži vien nerespektē jauniešus, viņu viedokli un iebildumus, jo neuztver tos kā līdzvērtīgus sarunu biedrus. Tādēļ ir grūti pierādīt, kas patiesībā esi. Pieaugušo attieksme dažkārt ir neizturama un spēj aizkaitināt pat vismierīgāko dvēseli.

Par to, ka jaunam būt nepavisam nav viegli, man lika aizdomāties

kāds notikums. Bija sestdienas rīts. Aizgāju uz tuvāko frizētavu, lai ar kādu pavasarīgu noskaņu apveltītu arī savu galvas rotu. Taču pacilātais garastāvoklis drīz bija kā dubļos izmīcīts un iesviests asinssuņu kārajos žokļos – friziere man pašai lika nosusināt slapjos matus, tad tos izžāvēt un izķemmēt. Vārdu sakot, sagatavot visu tā, lai viņai tikai atliktu pienākt, veikt dažus cēlus žestus ar šķērēm un, protams, sastādīt rēķinu. Turklāt toni, kādā viņa to teica, varēja tulkot ar zemtekstu par kārtējo meiteni, kas traucē dzert rīta kafiju un klačoties ar draudzenēm. Es šo rīcību uztvēru kā lielu nekaunību un visatļautību, jo pie friziera nāku cerībā saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, nevis darba veikšanu pēc paviršības rokasgrāmatas. Kad biju samaksājusi par sabojāto rītu, devos prom, skaudībā noskatīdamies uz nākamo klienti – lietišķu kundzīti, kas labpatikā ieslīdēja krēslā, kuru biju atstājusi. Kas to būtu domājis – mana frizierīte kļuva tik laipna un atsaucīga, aptekalēja sievieti un piedāvāja gandrīz vai zvaigznes no debesīm nonest. Tajā brīdī sapratu, ka diemžēl neko vairāk par ‘uz neredzēšanos’ nevēlos teikt.

Šis nav vienīgais gadījums, kas lika man justies kā mazai niecībai. Kurš gan nezina veco, labo triku ar čeka neizsišanu personām, jaunākām par 18, jo nez kādēļ pārdevēji iedomājas, ka tieši šī vecuma grupa neko nesaprot no nodokļiem, valsts ekonomikas un dubultās grāmatvedības. Stereotipi no sērijas – jauns, tātad lētticīgs un ap stūri apvedams. Ja vien šie pārdevēji zinātu, ka redzam viņiem cauri, iespējams, esam pat gudrāki un zinošāki šajā jomā, pateicoties bieži apmeklētajām ekonomikas stundām.

Ir smagi gandrīz ik dienu sajust no pieaugušo pasaules neticību un aizdomas. Iespējams, tādēļ jaunieši biežāk kā jebkura cita iedzīvotāju grupa cīnās par savām tiesībām, pauž viedokli skaļi un atklāti. Viņi zina, ko nozīmē būt diskriminētiem, noliktiem uz zemāka plauktiņa nekā pieaugušie. Arī skatoties raidījumu ”Katrīnes palīdzības formula”, nonācu pie kādas būtiskas atziņas. Tajā bija stāsts par jauniešiem, kuri uzrakstīja vēstuli sava rajona slimnīcai, pārmetot par pirmās palīdzības sniegšanas kvalitāti un novēloto ātrās neatliekamās palīdzības ierašanos negadījuma vietā. Pie sevis nodomāju – cepuri nost! Malači! Vismaz kāds cīnās un cenšas izrādīt, ka nav vienaldzīgi pret apkārt notiekošo. Jutos vīlusies, uzzinot raidījuma vadītājas domas, jo viņa šo rīcību nodēvēja par jauniešu maksimālismu. Tad arī es sapratu, ka laikam nav jēgas cīnīties par ļaunā izskaušanu un labāku nākotni, jo jauno cilvēku aktivitātēm – protestiem, sava viedokļa aizstāvēšanai – tiek atrasts visabsurdākais piesegšanas priekškars– jauniešu maksimālisms.

Nenoliedzami, daudz ir arī atsaucīgu un izpalīdzīgu cilvēku, ar kuriem patīkami kontaktēties. Taču, domāju, ka tieši šie negatīvie piemēri, kas meklēti reālajā dzīvē, var palīdzēt ikvienam saprast, ka jauniešus pazemojošas situācijas nav retums. Ikvienam ir tiesības būt respektētam un uzklausītam, neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai reliģiskās piederības. Manuprāt, problēmas sakne jāmeklē dziļāk, jo slima ir pati sabiedrība, ne daži indivīdi. Kādēļ pieaugušie ar jauniešiem un bērniem atļaujas runāt skarbāk un izturēties nosodoši? Kādēļ veikalā attieksme pret vīrieti ar melno biznesa koferīti rokās ir pieklājīgāka nekā pret dzīvespriecīgu bērnu, kurš ienācis pēc Hubba Bubba? Tēlošana? Izpatikšana? Savtība? Egoisms? Lai katrs pats atbild uz šo jautājumu, tas jau būs solis uz priekšu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Tas vēl nav noskaidrots

19:59
04.12.2025
17

Līdz ar filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kam veltītas tikai pozitīvas atsauksmes, sabiedrība pievērsusi lielāku uzmanību Latvijas basketbola vēsturei un tās veidotājiem. Tā pēdējās nedēļās interneta portālos un preses izdevumos bieži lasāmas intervijas ar vienu no Latvijas basketbola leģendām Skaidrīti Smildziņu-Budovsku. Viņa ir viena no pirmās TTT komandas meitenēm, kas vēl ir mūsu vidū. 82 […]

Vai mākslīgais intelekts nogalinās medijus?

19:58
03.12.2025
21
1

Kad radās un plašu popularitāti iemantoja televizori un dažādas televīzijas pārraides, ātrs gals tika paredzēts radio, jo kāda gan jēga kaut ko tikai klausīties, ja var reizē arī skatīties. Tomēr radio dzīvo vēl šodien un nebūt nešķiet, ka būtu uz miršanu. Kad parādījās datortehnoloģijas un vēl jo vairāk plašās interneta iespējas, ātru galu paredzēja abiem […]

Ar iepirkumu sarakstiņu rokās

09:50
02.12.2025
31

“Lai palīdzētu iepirkties lētāk, decembrī Centrālā statistikas pārvalde sāks ievākt lielveikalu ķēdēs pārdoto pamata pārtikas produktu cenas. Kur tās varēs atrast,” vēsta žurnāls “Ir” publikācijā “Kur lētāki brokoļi”.Rakstā paskaidrots: “Iepērkoties pārdomāti, nevis impulsīvi, mēs varam apturēt pārtikas cenu pieaugumu, uzskata rīdzinieks Arturs Zikovs. Viņš ir programmētājs, tomēr ar naudu nemētājas. Lai ekonomētu, agrāk bieži pārskatīja […]

Nerimstošais Kijiv-gurums

09:50
01.12.2025
23

Notikumi virzās pa apli, un šobrīd manī kaut kur pazudusi ticība kaut kad tikt no tā ārā. Teju ik dienu sev nākas atkārtot – kaut kad tās kara šausmas beigsies. Lai gan vairs nesaprotu, kā tieši tas var beigties, ja pat sākuma punktu sen vairs nemāku noteikt. Mums ģeogrāfiski vistuvākais karš visvienkāršākajā, acīmredzamākajā un ļoti, […]

Ieraudzīt un novērst vardarbību

09:48
01.12.2025
20

Šogad centram “Marta”, Latvijas sieviešu tiesību aizstāvības organizācijai, aprit 25 gadi. Centrs sniedz profesionālu rehabilitāciju vardarbībā un cilvēku tirdzniecībā cietušām pieaugušām personām. Pērn palīdzību saņēma 790 cilvēki Latvijā. Viena no būtiskākajām pārmaiņām, ko centram ar neatlaidīgu darbu izdevies panākt, ir plašākas sabiedrības izpratne, ka vardarbība ģimenē nav pieņemama. 25. novembris ir Starp­tautiskā diena vardarbības pret […]

Vai spēsim mainīt demogrāfijas līkni

10:22
26.11.2025
36
1

Novembris Latvijai ir nozīmīgs mēnesis, kad īpaši domājam par mūsu valsti – tās pagātni, pārbaudījumiem, iespējamo nākotni. Par Latviju es domāju arī, piedaloties divu iestāžu atklāšanā. Jaunpiebalgā bijušajā skolas ēkā durvis vēra senioru nams “Piebalga”, savukārt Cēsīs, Dārtas ielā, svinīgi tika atklāta atjaunotā Cēsu Bērzaines pamatskolas pirms­skolas “Dārtiņa” ēka. Divas celtnes, kas ļoti gaidīja atdzimšanu: […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi