Jo laiks siltāks, jo biežāk uz ielām un ceļiem sastopam velosipēdistus, skrejriteņu braucējus. Dabai draudzīgs un cilvēkam veselīgs pārvietošanās veids. Taču diemžēl reizēm tas izrādās pavisam neveselīgs…
Velosipēdisti un citi, kā tagad mūsdienīgi teikt, mikromobilitātes rīku lietotāji transportlīdzekļu satiksmē ir paši neaizsargātākie dalībnieki, to jau laikam saprot katrs. Un jaunākās paaudzes droši vien arī mācītas, ka, braucot ar divriteni, skrejriteni vai skrituļslidām, sevi jāsargā. Domājams, reti kuram mazbērna vecumā ļāva vizināties bez ķiveres, bet skrituļslidotājiem noteikti lika vilkt kāju un roku sargus. Diemžēl jo bērns aug lielāks, jo šie nosacījumi pamazām sarūk, nereti pat netiek ievērota ceļu satiksmes noteikuma prasība –12 gadu vecam un jaunākam velosipēdistam galvā jābūt aizsprādzētai ķiverei. Un saprotams, ja jau pieaugušie riteņbraucēji to nevalkā, kāpēc pusaudzim būtu jāliek ķivere?
Kāda apdrošināšanas sabiedrība nesen apkopojusi datus par velosipēdistu un elektrisko skrejriteņu vadītāju braukšanas paradumiem Baltijas valstīs. 68% Latvijas iedzīvotāju atzinuši, ka ķiveres brauciena laikā nelieto, bet vēl sliktāk situāciju raksturo fakts, ka tikai 5% Latvijas iedzīvotāju, vadot velosipēdu vai elektroskrejriteni, vienmēr uzliek ķiveri un tikai 11% to valkā reizēm. Satiksmes noteikumi pieaugušajiem, protams, to neprasa, taču vai veselais saprāts un risku vērtēšana nav spēkā? Turklāt, ja tētim un mammai, braucot ar sen zināmo velosipēdu vai kādu mūsdienīgāku mikromobilitātes rīku, galvā būs ķivere, arī bērnam, visticamāk, paradums to nēsāt būs radies un nostiprinājies.
Jaunākais izaicinājums ielu satiksmē ir elektriskie skrejriteņi, kuru braucēji ne tikai gūst traumas paši, bet arī apdraud gājējus. Modernais braucamrīks strauji ienāca galvaspilsētas ikdienā, pateicoties iespējai tos nomāt, nu jau pakalpojums pieejams deviņās Latvijas pilsētās, un, pieļauju, drīz to varētu piedāvāt vēl vairāk vietās.
Braucamrīks ir, bet tādu īstu noteikumu tā lietošanai nav, trūkst arī pieredzes, nav izveidojusies lietošanas kultūra.
Jau vairākus gadus dažādos līmeņos runā par nepieciešamību konkrētāk regulēt elektroskrejriteņa izmantošanu, bet problēmai īsta risinājuma vēl nav. Nesen Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) un Rīgas pašvaldība sāka informatīvo kampaņu “Neesi mērkaķis. Brauc kā cilvēks!”, aicinot skrejriteņu, velosipēdu un citu mikrobraucamo vadītājus uz savstarpēju satiksmes dalībnieku, tajā skaitā gājēju, cieņu un atbalstu.
Kampaņā paredzēts arī mudināt noteikt stingrāku regulējumu mikromobilitātes rīku lietošanai. Iespējams, piemēram, lai lietotu elektroskrejriteni, būtu nepieciešama īpaša vadītāja apliecība, braucamlīdzekļus vajadzētu reģistrēt CSDD. Izteikta doma, ka pašvaldībām vajadzētu atļaut licencēt iznomātājus, tā regulējot to lietošanu.
Tas viss pagaidām ir vīzijās. Taču, lai kādi būs regulējumi, pirmām kārtām sevi var pasargāt pats braucējs. Diemžēl pēdējo nedēļu fakti apstiprina raksta sākumā minētās aptaujas datus – braucēji nelieto aizsarglīdzekļus un gūst traumas. Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas dati liecina, ka 20% no traumām, ko gūst elektroskrejriteņu vadītāji, ir smagas. Bet šo braucēju un līdz ar to cietušo skaits palielinās. Salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, šogad ar elektrisko skrejriteni gūto traumu skaits vienā maija nedēļā ir palielinājies par 30%, atzinis slimnīcas pārstāvis. Kopumā traumas visbiežāk gūtas, braucot ar nomātiem elektriskajiem skrejriteņiem un pārvietojoties pa ielām, nevis skeitparkos, stadionos. Cietušie lielākoties ir vecāko klašu skolēni un cilvēki vecumā no 35 līdz 40 gadiem. Tātad vismaz daļa to, kuriem, domāju, bērnībā mācīja lietot ķiveri, ja brauca ar skrejriteni vai velosipēdu.
Arī apdrošināšanas kompānijā uzsver, ka ķiveres izmantošana krasi samazina iespējamo kritisko traumu risku. Pieļauju, ka šo atziņu apdrošinātāji guvuši savā darbā, vērtējot gadījumus, kad jāizmaksā atlīdzība. “Cerams, ka drīzumā ķiveru valkāšanas nepieciešamība, braucot ar elektriskajiem skrejriteņiem, mūsu valstī tiks nostiprināta juridiski,” saka uzņēmums.
Saprotams, ka mazie elektriskie braucamrīki kļūs par ikdienu ne tikai lielajās pilsētās, bet arī citās apdzīvotajās vietās. Arī velosipēdistu būs nevis mazāk, bet vairāk. Un tas ir veicināmi. Vien aizvien aktīvāk šo pārvietošanās līdzekļu kultūra jāveido un jāstiprina gan valsts un pašvaldību institūcijām, gan sabiedriskajām organizācijām, gan tajā aizvien vairāk jāiesaistās arī pašiem braucējiem.
Komentāri