Bieži pārrunātā aktualitāte, vai mūsu karavīriem jākaro Irākā, ir atrisinājusies. Kā zināms, rota, kas piedalījās patruļās, atgriežas mājās pirms Jāņiem, un tā vairs netiks aizvietota ar nākamo. Rodas jautājums, vai Latvija pilnībā aiziet no Irākas un vai turpināsies dalība starptautiskās misijās?
Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ilgvars Kļava reģionālajiem žurnālistiem stāstīja, ka pašlaik Irākā starptautiskajos koalīcijas spēkos notiek vispārēja pārkonfigurācija. Mūsu karavīru aiziešana gan nenozīmē, ka Latvija pārtrauc piedalīties operācijās Irākā. Plānots, ka tur paliks 10 – 15 militārie speciālisti, lai palīdzētu apmācīt Irākas drošības spēku un armijas speciālistus. Arī Latvijas dalība starptautiskajās operācijās turpināsies.
– Pasaulē ir ļoti daudz nemierīgu vietu, un daudzviet vajadzīga karavīru klātbūtne. Latvijai kā NATO dalībvalstij jādod sava daļa šajā
misijā. To liek darīt reālā situācija. Cilvēki bieži jautā par Irāku un Afganistānu, prasot, kāpēc mēs tur esam. Tie ir pamatoti un likumsakarīgi jautājumi, tādus uzdod ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, kas piedalās starptautiskajās misijās. Visaktīvāk tas notiek Amerikā, kur sabiedrībā ir pamatīgas domstarpības un plašas diskusijas.
Latvijas gadījumā galvenais ir solidaritātes princips, proti, mums jādara sava darba daļa, ja esam ES un NATO. Tā mēs iegūstam drošības sajūtu gan psiholoģiski, gan reāli, tā ir pamatota uz starptautiskajiem līgumiem, piemēram, Ziemeļatlantijas līgumu. Bez reālas solidaritātes reālās situācijās bloka valstīm ir vienā virzienā vērsta kopīga politika un sadarbība tās īstenošanā. Tā ir tā cena, ko maksājam par mieru un drošību Latvijā. Šī cena var būt ļoti augsta, pat cilvēku dzīvība, kā jau noticis Irākā.
Latvijas karavīri atstāj Irāku, bet tas nenozīmē, ka situācija šajā nemieru plosītajā valstī būtu stabilizējusies. Irāka iziet ļoti grūtam periodam, un tas parādīs, vai tā var normāli funkcionēt kā valsts. Situāciju krietni sarežģī vēsture, kas neatņemami nāk līdzi, proti, veids, kā Irāka tapa par valsti, kādas reliģiskās un etniskās grupas tika saliktas kopā. Nav skaidrības, kā tas var funkcionēt normālā, demokrātiskā valstī. Pagaidām redzam, ka tas funkcionē asiņaini un konfliktējoši. Starptautiskie spēki ir tam visam pa vidu, mēģina nomierināt situāciju, cieš zaudējumus.
Šī gada gaitā un nākamgad par lielāko militāro operāciju Latvijas karavīriem kļūs Afganistāna. Lielajā stratēģijā ir svarīgi, lai Afganistāna un Irāka nekļūtu par nekontrolējamām vai ārpus starptautiskās sistēmas esošām teritorijām, ko izmanto teroristu bāzēm un apmācībai. Pēc tam no turienes tiek veikti uzbrukumi Eiropai un Amerikai. Teroristi, kuri realizēja 2001. gada 11.septembra teroraktus, bija apmācīti bāzēs Afganistānā. Līdz tam gan neviens par to nesatraucās, jo domāja, ka Afganistāna ir tālu, bet izrādījās, ka triecienu var dot arī ļoti tālu aiz tās robežām. Tāda ir realitāte, ar ko modernai, starptautiskai sabiedrībai visu laiku jāsastopas.
Vai situāciju šajās valstīs var atrisināt dažu gadu laikā? Visticamāk, ka ne, cīņa pret starptautisko terorismu, kā to dēvē, var ilgt gadu desmitiem. Tāpēc svarīgi domāt, kā šo situāciju kontrolēt, ierobežot. Atrisināt īsā laikā to nevar, jo valstis, no kurām nāk šie draudi, ir konkrētā attīstības stadijā, tur ir atbilstošs reliģisks noskaņojums, radikālisms. Un tam visam ir daudz vēsturisku iemeslu. Tāpēc naivi cerēt, ka gada laikā situācija mainīsies, visticamāk, jānomainās paaudzēm. Šajos karstajos punktos nāksies ieguldīt milzīgus resursus, amerikāņi tam iztērējuši ļoti lielus finanšu līdzekļus un, jādomā, turpinās to darīt, jo nav alternatīvas. Ja viņi to nedarīs, tas būs jāuzņemas kādam citam. Nav citas izvēles, ja negribam, lai šis process iziet ārpus rāmjiem un kontroles. Svarīgi panākt, lai cīņa pret terorismu notiek tajā valstī, kur teroristus sagatavo, nevis kaut kur Eiropā vai Amerikā.
Latvija ir maza valsts, mums globālais skatījums ir šaurāks, bet, ja esam kopējas sistēmas sastāvdaļa kā ES un NATO dalībvalsts, esam arī visa procesa sastāvdaļa.
Tātad arī turpmāk Latvijas karavīri brauks starptautiskajās misijās, tam nav alternatīvas. Mums jādod ieguldījums kopējā lietā, lai paši justos drošībā, lai nepieciešamības gadījumā varam cerēt uz sabiedroto atbalstu.
Komentāri