Cenšoties īstenot nacionālajā attīstības plānā ietverto prasību veidot uz zināšanām balstītu ekonomiku, Latvijā lielu uzmanību sākuši pievērst izglītības sistēmai un nepieciešamo, trūkstošo speciālistu problēmai. Tomēr jāteic, ka pašlaik izglītības sfērā nepieciešamās stratēģiskās darbības vietā manāms vien kaut kas līdzīgs „ugunsgrēka dzēšanai”.
Savā Jaungada uzrunā tautai Ministru prezidents Aigars Kalvītis lieku reizi atgādināja, ka valstij ir nepieciešami zinātnieki, kā arī dabas-zinātņu un inženierzinātņu speciālisti, un aicināja visus mācīties matemātiku un ķīmiju. Līdz šim gan valsts nervozā aģitācija par studentu piesaisti dabaszinātnēm nav bijusi rezultatīva – pērn, līdzīgi kā citos pēdējos gados, Latvijas Universitātes iestājpārbaudījumos vislielākais konkurss bija sociālajās zinātnēs, īpaši komunikācijas zinātnē. Savukārt fizikas un matemātikas fakultāte vairākās studiju programmās nespēja aizpildīt budžeta grupas.
Laikā, kad valsts līmenī tiek popularizētas dabaszinātnes, sociālajām zinātnēm atliek vien noskatīties šajā ugunsgrēka dzēšanā, apjaušot, ka valstij par sabiedrisko procesu izpratni svarīgākas ir dažādas smalkās tehnoloģijas. Šāda nostāja būtu pamatota, ja dažādos politikas dokumentos vai mudžētu no atsaucēm uz sociālo zinātņu pārstāvju bara savāktajiem datiem un to interpretācijām. Taču tā nav, un tās pašas sociālo zinātņu fakultātes potenciāls dažādu būtisku procesu analizēšanā bieži vien paliek tikai pētnieku, nevis valsts politikas plānotāju interesēs. Laikā, kad šis novirziens ir tik populārs, valstij vajag no tām ņemt, ko var paņemt, nevis uzgriezt muguru. Viens no veidiem, kā varētu gūt skaidrojumu zinātnes nozaru popularitātes nesabalansētībai, ir vispārējās izglītības sistēmas izpēte, pie kā šonedēļ ķērās valsts kontrole. Kā intervijā „Latvijas Avīzei” šonedēļ stāstīja valsts kontroliere Inguna Sudraba, Latvija kļūst mazāk konkurētspējīga, un „kaut kas šajā sistēmā nestrādā”. Proti, skolā bērniem tiek dotas zināšanas, bet ne prasmes un motivācija sevi realizēt dzīvē. Ar dzīves izvēlēm tiešā veidā ir saistīta izglītības sistēma un tajā strādājošie, kam ir lielas iespējas ietekmēt skolēna talantus un intereses. Proti, vai no viņiem izaugs nākamie zinātnieki, inženieri, sociologi vai tikai gatera strādnieki un Īrijas sēņu lasītāji.
Pašlaik ir modīgi skandēt saukli, ka valstij ir nepieciešams izmantot savu intelektuālo potenciālu, jo mūsdienu pasaulē konkurēt ir iespējams tikai ar zināšanām. Tomēr ar zināšanām Latvijā ir, kā ir. Lai gan mums sevi patīk dēvēt par studentu zemi – to Jaungada runā uzsvēra arī A.Kalvītis –, tomēr tas tikai tāds sevis mānīšanas veids. Lai gan 2005. gadā valstī bija ap 130 tūkstošiem studentu, tomēr tikai retais rēķina, cik liels atbirums ir pēc pirmās sesijas un cik daudz no šiem studentiem studijas „velk” krietni ilgāk nekā noteikts programmā. Pēc Latvijas Universitātes datiem, Latvijā pašlaik no visiem iedzīvotājiem apmēram 14 procentiem ir augstākā izglītība. Vācijā tādu ir 20 procen-ti, Zviedrijā 25, Somijā 35. Tas nozīmē – lai gan salīdzinājumā ar padomju laiku augstāko izglītību ieguvušo skaits ir krietni cēlies, tomēr būtiski, ka lielais studentu skaits ne vienmēr nozīmē arī lielu augstskolas beidzēju skaitu. Savukārt akadēmiskais personāls noveco, paaudzes nomainās gausi, un šādā ātrumā uz zināšanām balstīto ekonomiku Latvijai neuzcelt vēl kādu mūžību.
Tikmēr Latvijas Universitāte ir paziņojusi, ka studentiem, kas mācības sāks nākamruden, krietni tiks palielināta mācību maksa (uz tiem, kas iestājušies šogad vai iepriekšējos gados, šīs ziņas neattiecas). Proti, 2007./2008. akadēmiskajā gadā maksas grupu studentiem viens gads Universitātē maksās no 850 līdz 1500 latiem. Dažām programmām, kuru speciālistu valstij īpaši trūkst, piemēram, pedagogiem, maksa būs zemāka, bet pilna laika studijas zem jau minētajiem 850 latiem gadā nemaksās. Valstij īpaši trūkst cilvēku ar doktora izglītību un vismaz vārdos augstskola sniedz atbalstu šī līmeņa studijām, nosakot samazinātu studiju maksu – tomēr arī tad tā ir 1250 lati gadā.
Šī cenu politika parāda, kā Universitāte mēģina līkumot starp diviem uzdevumiem, proti, no vienas puses, pildīt savu misiju un nodrošināt labu izglītību, kā arī vadīt zinātnes attīstību, bet, no otras, tai ir jādarbojas tirgus ekonomikas apstākļos, kur viedie vārdi bez finansiāla seguma ir tukša vieta. Rudens rādīs, kādus rezultātus šī politika nesīs un kā tas ietekmēs jaunatnes vērtību orientāciju, kas saistīta ar izglītošanos un karjeras veidošanu.
Komentāri