Viens no valsts uzdevumiem ir sargāt tās iedzīvotājus. Satversmes 105. pants sākas ar teikumu: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu.” Tad seko: “Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.” Un katrs taču zina, ka īpašums ir svēts. Arī to, ka katram pašam savs īpašums jāsargā, jo pie katra valsts sargu nepieliks. Tik tālu it kā skaidrs.
Ko darīt cilvēkam, ja valstij piederošs īpašums iznīcina viņa īpašumu? Droši vien sūdzēties valstij, sak, tā nav labi, nav likumīgi. Kā jau dzīvē: lai arī acīmredzams, ka kaut kas nav kārtībā, atradīsies skaļi valsts tiesību aizstāvji, kuri domājot par pasaules, visas sabiedrības nākotni.
Un te nonākam pie valstij piederošajiem vilkiem, to kaismīgiem aizstāvjiem un lauksaimniekiem, kuriem pieder aitu ganāmpulki. Valsts īpašums tiek aizsargāts, ja tas arī sadomā paplosīties un nodarīt zaudējumus privātīpašumam, vainīgs ir tas, kurš nestājās pretī, neuzcēla žogu, jo privātīpašums katram pašam jāsargā. Un kā tad vilku sodīsi, kur nu vēl tā īpašnieku.
Aitkopjiem nolaižas rokas, kamēr vilku aizstāvji gavilē, cik daudz pelēču tagad Latvijā. Vairāk nekā daudzās Eiropas valstīs. Tas zaļās domāšanas panākums un prasme piespiest likumdevējus aizstāvēt vilkus.
Šovasar mūsu pusē vilki medī un plosa aitas kā nekad agrāk. Tie, kuri tomēr gatavi turpināt nodarboties ar aitkopību, cels žogus. Cerībā, ka aizsargās. Pārējie meklēs citu nodarbošanos, un nozare, kas tā kārtīgi sāka attīsties pēdējos gados, kad izveidojās jaunas šķirnes saimniecības, kad aitkopība pamazām kļuva rentabla, atkal paliks vien dažu lauksaimnieku ekskluzīva nodarbošanās.
Bet ar ko nodarboties? Audzēt labību? Gājputni rudenī un pavasarī noposta, lai kādus atbaidītājus saimnieks izdomā. Dārzeņus? Nu jau atkal parādās mežacūkas, stirnas noēd bietes, apgrauž kāpostus. Varētu turēt liellopus, bet jārēķinās, ka siena ruļļus apskādēs staltbrieži, bet skābsiena rituļus ar nagiem saplēsīs stārķi, dzērves. Vistas apdraud lapsas un vanagi, bet zivis dīķī gārņi un ūdri. Augļu dārzi ziemā arī nevar gulēt mierā, tāpat kā bites stropos. Mazajām priedītēm izdodas izdzīvot, ja paveicas un buciņi paiet garām. Tik tālu nu esam, daba uzbrūk. Savvaļas postītāju aizstāvji uzsver – daba ņem savu daļu. Bet tad lai ņem no katra vienādus meslus, nevis no viena par visiem!
Piekrītot tam, ka katram savs īpašums jāsargā no meža dzīvniekiem un putniem, iedomāsimies, kāda izskatīsies Latvija. Katram īpašumam, laukiem, pļavām, apkārt žogs. Tāpat kā pilsētā ap katru privātmāju. Kāda skaista iežogota ainava! Kādi laukumu raksti drona fotogrāfijās!
Var jau būt, ka kādubrīd tā arī būs. Tad dabas draugi sāks klaigāt par meža dzīvnieku tiesībām brīvi pārvietoties. Žoga priekšā vilciņš, kurš saodis vakariņas, apmulst, viņam ir stress. Varbūt pāri privātīpašumam būs jāceļ dzīvnieku pāreja? Bet ja tas, piemēram, 50 hektāri un no vienas puses nāks vilks, no otras alnis un viņi satiksies? Varbūt jābūvē katrai dzīvnieku sugai sava pāreja? Tehnoloģijas attīstās, gan jau izdomās, kā lapsai likt saprast, ka jākāpj tieši tur augšā, nevis citur, jo tā ir zaķu pāreja.
Neviens gan līdz šim nav atcēlis dabā nolikto kārtību – katram ir sava vieta. Gadsimtiem cilvēkam bijusi spēja regulēt sev apkārt notiekošo. Arī to, lai vilku nebūtu par daudz, zaķu par maz. Lai tie ir līdzsvarā dabā, lai paši izdzīvo, nevis uz zemnieka rēķina. Zemniekam nav jāaudzē pārtika meža dzīvniekiem. Vai arī tam dabas draugi nepiekrīt? Tāpat neizprotama ir viņu nostāja – dabiskās kažokādas, tas ir slikti, barbariski, tāpat kā ĢMO pārtika, kas baro pasauli. Jautājumu daudz, katrs raisa nākamo. Tikai loģikas pietrūkst. Ambīcijas gan redzamas.
Komentāri