Elektrība dārgāka nepaliks – laikam to nosapņot nespētu pat no Aizzemes pamodināts krīvu krīvs. Augstākā vara bija lēmusi, ka tam jānotiek. Tauta jeb katrs elektroenerģijas patērētājs pačīkstēs, pamās ielās ar plakātiem, pretī debesīm izteiks pa rupjam vārdam, nomierināsies un dzīvos tālāk elektriskās spuldzītes gaismā. Un tāpat vārīs ūdeni elektriskajā tējkannā, ceps pīrāgus elektriskās cepeškrāsnīs, sildīs ūdeni, jo tā ir ikdiena. Bet… tas, ko jau daudzi pieņēma kā likteņa lēmumu, tiks atcelts. Negribas vēl īsti noticēt, varbūt ziņu izplatījis nelabvēlis, jo augstākā vara vienkārši tā – lemt, tad atcelt – nemēdz. Nepiedienas tā rīkoties.
Katrs cilvēks, cik nu var atļauties, domā par nākotni. Plāno, izvirza mērķus, pat izstrādā biznesa plānus. Dažādās auditorijas taču runā – jāveicina uzņēmējdarbība, iedzīvotājiem jāuzdrošinās, droši jāiet uz mērķi, nevajag mētāties. Salīdzinot ar valsts varas pieņemtā lēmuma atcelšanu, šīs runas un mudinājumi izklausās no cita mūzikla.
Ja mamma bērnam skaidri pasaka – jādara tā, tad būs šitā, un viņš izdara, bet rezultāts izrādās cits, abi pabrīnās, mamma nosaka – tā, redz, arī gadās, un nākamā paaudze gūst skolu. Arī tādu, ka viss rūpīgāk jāizvērtē, ka idejai vajag pamatojumu, ka lai to īstenotu, nevar uzreiz mesties iekšā un karstu galvu – jo mēs taču gribam labu – darīt. Laikam jau, atbrīvojot monopolistu elektrības tirgū, palikušas neieraudzītas daudzas saites, kas to milzi satur. Arī gaidāmās Eiropas parlamenta un Saeimas vēlēšanas. Kurš gan vēlētāju acīs grib būt sliktais? Lai kāda būtu cerība, arī pensionāriem atmiņa nemaz nav tik īsa un nevajag pat pakasīt pakausi, lai atcerētos, kā toreiz, pirms vēlēšanām, valdošā partija apsolīja pensijas nekādā gadījumā neaiztikt, bet jau drīz pēc vēlēšanām pieņēma lēmumus, kas skāra pensijas. Velkot paralēles, var vien spriedelēt, kas varētu notikt pēc Saeimas vēlēšanām rudenī.
Ministru prezidente uzsvērusi, ka elektrības tirgus mājsaimniecībām liberalizācijas atlikšana ir politisks lēmums spriedzes mazināšanai sabiedrībā. Politiķe taisnojusies, ka lēmums bijis nepieciešams, jo viņas valdība saņēmusi mantojumā nesakārtotu mehānismu, proti, vispār nebija skaidrības, kā maznodrošinātajiem kompensēt elektrības cenu celšanos. Bet valda taču viena un tā pati partija. Vai spriedze pēc vēlēšanām sabiedrībā būs mazāka?
Kļūdās katrs. Ja kaut ko nepareizu izdara galdnieks, viņa šķībais ražojums nevienam nav vajadzīgs, un kuru gan interesē, ka meistaram ir svešās zemēs iegūti diplomi. Ja kļūdās ierēdnis – ziniet, darba apjoms milzīgs, situācija un skaitļi mainās pa dienām, ar citām ministrijām saprasties nav iespējams. Ja kļūdās ministrs – atbilde vienkārša – tādu mantojumu saņēmu. Bet, ja valdošā vara – tā nav kļūda, visu darām iedzīvotāju (vēlētāju) labā. Vienīgi stulbi – ka vara māca mētāties ar pieņemtajiem lēmumiem, rāda, ka var neiedziļināties, ka nevari būt drošs, cik vērti ir tās pieņemtie likumi, noteikumi. Patiesībā jau to sauc par mazspēju. Sarmīte Feldmane
Komentāri