Šonedēļ “Druvas” lasītājiem veltītajā saziņas rubrikā “Hallo, Druva” varēja pamanīt domu apmaiņu. Tā izvērtās par tēmu – vai vērts tā lepoties ar Cēsu sasniegumiem, piemēram, oriģinālām būvēm, vai labāk pakaunēties par acīmredzamiem zaudējumiem – šobrīd tukšiem vai slikti apsaimniekotiem namiem, it sevišķi vecpilsētā un apkārt tai.
Diskusiju iesāka Andis, pati biju pie tālruņa, kad viņš piezvanīja uz “Hallo, “Druva”, lai izteiktu viedokli, ka Cēsu dome zināmā mērā pārcenšas, pilsētā regulāri uzņemdama viesus un izrādīdama, kas par Latvijas un citu Eiropas valstu piešķirto naudu mūsu nelielajā pilsētā ir skaisti sabūvēts. Cēsnieku bažīgu darīja tas, ka viesiem tādējādi, iespējams, radām greizu priekšstatu par Latviju ārpus Rīgas. Mēs paši taču labi zinām, ka mazpilsētās, tajā skaitā Cēsīs, iedzīvotāju skaitam ir tendence sarukt. Darbavietu meklējumos cilvēki veselām ģimenēm aizplūst uz Rīgu vai ārzemēm.
Saruna ar lasītāju atsauca atmiņā pirms gadiem četriem noklausītu lekciju. Cēsīs 12. klasei notika neparasta stunda, un arī es, preses pārstāve, varēju tajā piedalīties, lai noklausītos vīzijā par Latvijas nākotni. Pie ģimnāzistiem bija aicināts antropologs, augstskolas lektors Roberts Ķīlis. Viņš bija strādājis zinātniskas izpētes grupā, analizējot iedzīvotāju iespējamo izvietojumu Latvijā 2030. gadā. Demogrāfijas tendenču un iedzīvotāju brīvas pārvietošanās analīze parādīja satraucošu ainu – Latviju vairs tikai ar pāris lielām, blīvi apdzīvotām pilsētām un mazo pilsētu izjukšanu.
Zinātnieku radītā vīzija mani pagalam satrieca, bet izskatījās, ka auditorijā es tāda biju vienīgā. Jaunieši, kuri pēc pāris mēnešiem gatavojās beigt skolu un tobrīd bija tālākā dzīves ceļa izvēles priekšā, no lekcijas paņēma sev vēlamo. Jaunieši saredzēja iespējas – ceļi ir vaļā, jo iedzīvotāju pārvietošanās Latvijas, Eiropas un arī pasaules mērogā nav ierobežota. Biju nesaprašanā, ko es varētu paņemt no vīzijas par nākotni.
Ir pagājis laiks, speciālistu izstrādāto vīziju esmu pieņēmusi zināšanai, tāpat kā pieņēmusi varbūtību, ka ne visas vīzijas piepildās, kā domāts. Tāpēc, vērojot, kas notiek Cēsīs, pilsētā, ar kuru saistu savu nākotni, pamanu visu. Redzu, ka krietna daļa no simtgadīgo namu īpašniekiem pašlaik ir nesaprašanā, kā lai īpašumus apsaimnieko. Tie prasa lielus ieguldījumus, lai dzīvotu paši vai arī rastu dzīvokļiem īrniekus, telpu nomniekus. Tāpēc priecājos par katru būtiski uzlabotu Cēsu pašvaldības īpašumu, jo sabiedriskie nami savā ziņā uztur vērtību namiem apkārtējos gruntsgabalos. Taču, ja runājam par pēdējā pusgadsimtā saceltiem privātiem namiem un dzīvokļiem Cēsīs, apjaušu, ka pēc ekonomiskās krīzes pēc tiem atkal pieaug pieprasījums.
Lūk, kāds būtu mans sakāmais, ja pieņemam, ka arī es piezvanītu uz “Hallo, “Druva”: “Laipni lūgti, paciemojieties Cēsīs! Brauciet tautieši, brauciet ārzemnieki! Cēsīs ir, ko redzēt un just. Rādīsim jaunizveidoto, neviltoti paleposimies. Arī paši veltīsim laiku pastaigām ar jums pa pilsētas vecāko daļu, kuras mazajos veikaliņos, kafejnīcās ziemā tā trūka apmeklētāju. Pateicoties ciemiņiem, arī mēs, cēsnieki, tiekam vaļā no rutīnas ikdienas gaitās. Citādi biežāk esam vien sabūvētajos tirdzniecības centros – ārpus pilsētas sirds.” Mairita Kaņepe
