Līdz Eiroparlamenta (EP) vēlēšanām vēl trīs mēneši “ar astīti”. Priekšvēlēšanu reklāmas rakstu, diskusiju, arī tikšanos ar EP deputātu kandidātiem būs daudz.
Sociologi teic, ka vēlētāji šajās vēlēšanās vairāk skatoties, kurš kandidāts viņiem simpātiskāks, kuram vairāk tic, bet partijas un programmas parasti interesējot mazāk. Uzreiz gan jāpiebilst, ka katrai no “vecajām partijām” ir savs vēlētāju loks, kas nemainās, un jānotiek kaut kam īpašam, lai šī izvēle mainītos. Ja par “jaunajām” partijām, kuras vismaz teorētiski gan kādu laiku jau ir reģistrētas, bet sava vēlētāju loka nav, dažs kandidāts sarakstos jau ir zināms un pazīstams vēlētājiem no iepriekšējās politiskās darbības, tāpēc gan jau kāds atbalstītājs būs gatavs sekot savam mīlulim. Īsi sakot – šajās vēlēšanās balsos vai nu pastāvīgie atbalstītāji, vai arī sekotāji saviem mīluļiem. Tomēr ir vērts atcerēties vai pameklēt internetā, ko partija vai kandidāts ir teicis vai darījis pirms kāda laika, tāpat ir vērts tomēr palasīt programmas, kuras EP vēlēšanām nav garas, jo ir noteikts zīmju skaits, kuru nedrīkst pārsniegt. Jāteic, daža laba programma ir aizraujoša lasāmviela, kurā gan partijas, gan kandidāti atainoti kā “tautas glābēji”, kas veikuši gandrīz vai varoņdarbus.
Kāpēc programmas tomēr ir vērts izlasīt, tāpat kā atcerēties kandidātu teikto un darīto? Kā zināms, ļoti daudzi jautājumi ir tikai Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu ziņā, ne maizes cenas, ne minimālo algu Eiropas Parlaments nenosaka. Tiesa gan, jau labu laiku skan runas, ka ES vajadzētu vienādu minimālo algu līmeni, taču pagaidām vienādas minimālās algas nav noteiktas, un diez vai tik drīz tāds lēmums tiks pieņemts. Jāņem vērā, ka visas ES dalībvalstis nav vienādi turīgas, ekonomikas un finanšu iespējas nav vienādas. Tiesa gan, EP debatē par rezolūciju, kurā ES valstīm tiek prasīts pakāpeniski palielināt savas minimālo ienākumu shēmas, lai tās būtu vismaz virs nacionālā nabadzības riska sliekšņa. EP gatavojas prasīt jaunu likumu, kas paaugstina minimālo ienākumu līmeni Eiropas Savienības dalībvalstīs, tā samazinot nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaitu. Citiem vārdiem sakot, katrai valstij būtu jāizrēķina, kāds ir nabadzības riska slieksnis un jākompensē starpība starp to un ienākumiem, kas ir mazāki par to.
Latvijā līdzīga shēma darbojas, tikai lielais jautājums ir, vai noteiktās summas trūcīgajiem un maznodrošinātajiem reāli pietiek iztikšanai. Jebkurā gadījumā minimālās algas palielināšana šogad nebija atkarīga no kāda Latvijas deputāta EP. Turklāt ierosināt var jebko, bet ir vajadzīgs, lai par priekšlikumu nobalso vairākums EP deputātu. Ar vārdu sakot, solījumi saistībā ar algām, cenām un daudziem citiem jautājumiem, ar kuriem iedzīvotāji saskaras ikdienā, bieži vien ir no fantastikas sērijas, un vēlētājiem tiešām ir grūti orientēties, ko EP var un ko dara, un kas nav Eiroparlamenta jautājumi.
Tas, ko, manuprāt, ir daudz vieglāk izprast, ir jautājums par drošību, kas ieilgušā Ukrainas kara apstākļos tiešām ir vissvarīgākais. Un šajā jautājumā partijas un politiķi nereti ir runājuši un pauduši savdabīgas domas. Piemēram, savulaik, vēl pirms Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā, Latvijā bija partija un virkne politiķu tajā, kas skaļi deklarēja, ka Latvijā ir vajadzīga tieši tāda pati kārtībā kā Ungārijā un ka Latvijai ir vajadzīgs tāds līderis kā Orbāns. Jau labu laiku pirms kara bija redzams, ka Orbānam ir diktatora domāšanas veids un ka viņam ir simpātisks Putins. Toreiz, kritizējot Orbānu un brīdinot par viņa izvēlēto politiku, varēja ātri nokļūt šīs partijas kritikas ugunīs, ka kritiķa nostāja nav patriotiska un nacionāla. Pēc kara sākuma un Orbāna attieksmes pret ES kopīgo atbalsta politiku Ungārijas karodziņi gan aši nozuda no šīs partijas politiķu profiliem sociālajos tīklos un vismaz skaļi Orbāns vairs netiek slavēts. Tiesa gan, partija nav arī atzinusi, ka ir nopietni kļūdījusies, uzskatot Ungārijas premjeru par atdarināšanas vērtu politiķi. Savukārt kāds cits pazīstams politiķis vēl dažas dienas pirms lielā kara sākuma Ukrainā aicināja draudzēties ar Krieviju un sociālajos tīklos apgalvoja, ka kara nebūs un ka Latvijas premjers un prezidents ir tikai pajoliņi, kuri klausa ASV vēlmēm. Vēlāk sekoja stāsti par Ķīnu kā uzticamu palīgu Latvijai ekonomikas problēmu risināšanā, noraidot brīdinājumus par to, ka minētā valsts sadarbojas ar Krieviju. Sociālajos tīklos izskanēja arī šī politiķa apgalvojums, ka viņa vadītā partija uzskata – Latvija ir pirmajā vietā, tieši tāpat kā Tramps ir paziņojis, ka ASV ir pirmajā vietā. Tiesa gan, sekoja Trampa iedvesmoto republikāņu nostāšanās pret palīdzību Ukrainai, vēlāk kļuva zināms, ka Tramps neaizstāvēšot tās NATO valstis, kuras nemaksā 2% no IKP NATO kopējā kasē, ka viņš rosinās ASV aiziet no NATO – tā izpaudās Trampa izpratne par “ASV pirmajā vietā”.
Aizkavētā finansējuma un arī bruņojuma dēļ ukraiņiem klājas aizvien smagāk, Ukrainas Bruņotie spēki bija spiesti aiziet no Adijivkas, lai pasargātu savu karavīru dzīvības apstākļos, kad ļoti trūkst munīcijas. To, ka ukraiņiem frontē klājas tik smagi ASV kongresa aizkavētās palīdzības dēļ, skaļi ir pauduši daudzu valstu līderi. Savukārt Satversmes aizsardzības birojs (SAB) ir publicējis savu ikgadējo ziņojumu, kurā, starp citu, brīdina par Ķīnu, bet ES ir pieņēmusi 13. sankciju paketi pret Krieviju, un šajā paketē ir iekļauti arī trīs Ķīnas uzņēmumi. Nupat bijušais ASV prezidents un visticamākais Republikāņu partijas kandidāts ASV prezidenta vēlēšanās Tramps ir nācis klajā ar vēl vienu šokējušu paziņojumu. Proti, salīdzināja savas juridiskās likstas ar pagājušonedēļ cietumā mirušā Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija vajāšanu. Tramps atkal atteicās kritizēt Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu par neizskaidroto Navaļnija nāvi, lai gan viņam tika dota šāda iespēja tikšanās laikā Dienvidkarolīnas štata Grīnvilas pilsētas mērijā. Atliek tikai teikt, ka nav pat komentāru, ja Krievijas opozīcijas līdera indēšanu, vajāšanu, ieslodzīšanu un nobendēšanu cietumā aiz Polārā loka var salīdzināt ar tiesas lietām par krāpšanos ar nodokļiem un dažādiem meliem saistībā ar finansēm. Domāju, ir vērts pajautāt Latvijas partijas līderim, vai joprojām viņš un viņa vadītā partija savā darbībā grib redzēt Trampa vaibstus. Tāpat kā Orbāna atbalstītāju partijai vajadzētu pajautāt, vai Orbāns joprojām ir viņu paraugs. Un galvenais – vai savos darbos šīs partijas cenšas sekot minēto politiķu paraugam?
Protams, šie, manuprāt, ir tikai visspilgtākie piemēri Latvijas politikā, bet ir vērts atcerēties par vārdiem un darbiem, tāpat kā palasīt brīžiem brīnumainās programmas.
Komentāri