Jau sen tiek runāts par informatīvo un par hibrīdkaru. Ik pa laikam izskan brīdinājumi neticēt visam, ko dzirdam un lasām, vismaz teorētiski saprotam, ka agresorvalsts Krievija savus uzskatus un nostājas var un arī iepludina mūsu publiskajā telpā.
Mērķis šķiet skaidrs – panākt Ukrainas atbalstītāju šķelšanos, bet patiesībā tas ir daudz plašāks – proti, palielināt savu ietekmi, dabūt vismaz daļu atbalstītāju “zem savas cepures”. Ja daļa Eiropas valstu un arī ASV kļūtu par Krievijas interešu paudējiem un būtu gatavi sadarboties, nevajadzētu pat tankus.
Pirmajā brīdī tās izklausās pēc aplamībām. Sak, ir dažas valstis, kurās valda nosacīta diktatūra un kuru vadītāji paši savas varas dēļ “danco” ap Krieviju, bet pamatā demokrātiskajai un civilizētajai pasaulei beidzot ir kļuvis skaidrs, kāda ir Krievija un kas ir tās varas elite.
Tomēr viss nav tik vienkārši. Analītiķi un eksperti, kuri vērīgi seko norisēm informatīvajā telpā un varas gaiteņos dažādās valstīs, runā par “divu soļu politiku”, kas brīžiem un vietām izrādās visai efektīva.
Pirmais solis ir vairot valstu sabiedrībās attieksmi, ka karš ir tālu un tās neskar. Tā teikt, “mēs palīdzam, atbalstām, bet mums taču ir sava dzīve, karš līdz mums neatnāks un mūs tā īpaši neietekmēs, ja nu vienīgi naudas maciņu padarīs mazliet plānāku…”. Baltijas valstīs un Polijā tas gan īsti nedarbojas, jo agresors ir tepat, “aiz robežas”, un mēs to labi pazīstam. Tomēr kopumā šī nostāja darbojas labi: nevar taču salīdzināt mūsu attieksmi pret karu Sīrijā vai Gazā ar attieksmi pret karu Ukrainā. Mums tās ir “divas dažādas lietas”. Krievijas agresijas Ukrainā sakarā līdzīgi tas ir Vācijā vai Eiropas dienvidos, jo karš ir tālu.
Otrais solis ir šķelt pašas sabiedrības iekšēji, vairojot noskaņas, ka “mums taču ir jādomā par sevi, ir tik daudz neatrisinātu jautājumu un problēmu, naudas visam nepietiek; mēs nevaram glābt visu pasauli, vispirms jāglābj pašiem sevi”. Šī nostāja pastiprinās pirms vēlēšanām, vēlētāju vidū pirms Eiroparlamenta vēlēšanām to var manīt visās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Un Latvijā ir dažas partijas, kas gatavas tēlot tautas aizstāvjus, glābējus, un apgalvo, ka zina, kā visu izdarīt, lai visiem būtu laba dzīve un visi būtu laimīgi. Protams, tagad, kara laikā, par to, ka “palīdzēsim paši sev, nevis Ukrainai”, atklāti neviens gan neuzdrošinās runāt. Tomēr ne vienas vien partijas vēlēšanu programmās, ja tās lasa mierīgi un ar prātu, var labi saredzēt šo nostāju, notiek arī “jaunu draugu” meklējumi plašajā pasaulē.
Rezultāts tādai nostājai parasti ir sabiedrības radikalizēšanās, tā sadalās galēji labējos un galēji kreisajos. Aptaujas Eiropas Savienībā liecina, ka labējie radikāļi kļūst aizvien populārāki un iespēja, ka Eiroparlamentā to būs daudz vairāk, tāpat kā tur ievēlētie kreisie būs radikālāki, aizvien palielinās. Radikalizētas sabiedrības ir daudz vieglāk ietekmēt no ārpuses – līdz pat nosacītam pilsoņu karam, pat ja tas norit bez ieročiem.
Teorētiski, protams, vairākums cilvēku zina, ka radikālisms nekad neko labu nenes, bet dzīvē tas bieži izpaužas kā nostāja: “Vai man savā valstī nav nekādu tiesību?! Manai valstij vispirms ir jārūpējas par mani!” Protams, valstij ir jārūpējas par saviem iedzīvotājiem, protams, neatrisinātās problēmas nepazūd, ja izliekas tās neredzam, tomēr kāpt no grāvja grāvī nav prāta darbs. Piemēram, nevar uzskatīt, ka valsts ārējā un iekšējā drošība nav vienādi svarīga. Var visus spēkus un resursus veltīt ārējai, militārai drošībai, bet tikmēr valstī notiks ne tikai Okupācijas muzeja dedzināšanas mēģinājumi. Un otrādi – var visu vērst uz iekšējo drošību un atstāt novārtā militāro drošību. Vai otrs, vēl vienkāršākas piemērs: kvotas trešo valstu studentiem, no kuriem daļa pat negrasās studēt, tikai grib kādu laiku te legāli uzturēties, kaut ko darot vai lielāko tiesu nelegāli strādājot. Var kvotas samazināt, var prasīt darba devēju atbildību, kas pieņem šādu “studentu” darbā. No tā lielas jēgas nebūs, uzņēmēji apstākļos, kad trūkst darbaroku, turpinās algas maksāt aploksnēs, bet negodīgie uzņēmēji vēl vairāk virzīsies “pelēkajā zonā”. Tādēļ būsim uzmanīgāki un prātīgāki ar savām politiskajām simpātijām.
Komentāri