Nākamā gada budžeta veidošanas laikā ir izskanējis politiķu aicinājums nepalielināt deputātu algas. Ņemot vērā, kādas grūtības ar valsts atbalsta palielināšanu ir bijušas citām sabiedrības grupām, ieskaitot pensionārus, tas būtu adekvāts žests. Tomēr ir kāda joma, kurā deputāti cer turpināt tērēt – tās ir tās saucamās “deputātu kvotas” jeb deputātiem pieejamā naudas summa, ko viņi paši var tērēt dažādiem projektiem.
Deputātu kvotu sistēmu deputāti nereti novirza dzimtajai pusei, tādējādi atbalstot un atalgojot savus vēlētājus. Šīs sistēmas atbalstītāji norāda, ka šādā veidā deputātiem ir bijusi iespēja izdarīt daudz labu darbu – piemēram, bieži vien finansējumu saņem mācību iestādes vai nevalstiskās organizācijas. Tomēr daudzi atzīst arī, ka sistēma ir greiza. Šis greizums izpaužas dažādos veidos.
Jāsāk ar to, ka šis ir visnotaļ savdabīgs veids, kā valsts var finansēt sabiedriski derīgus pasākumus. Ja kādai skolai vai bibliotēkai ir nepieciešams aprīkojums vai remonts, pastāv noteikta kārtība, kā šīs vajadzības ir izskatāmas un apmierināmas. Protams, ne tuvu visas vajadzības ir iespējams apmierināt – it sevišķi tas ir sakāms par situācijām, kurās finansējums būtu jāsniedz pašvaldībai, taču pašvaldība to nevar atļauties. Tādā gadījumā kāds deputāts var izrādīt savu labo sirdi un ietekmi, lai pasmeltu naudu no citurienes. Taču kas atliek vietām un teritorijām, kurām vai nu nav deputāta, kam ko tādu palūgt, vai arī viņu lūgumi netiek uzklausīti?
Šis aspekts ved pie nākamās iebildes. Ja deputātu kvotu sistēma ļauj tiem atdarīt ar labu saviem atbalstītājiem, tas ir tāds netiešs popularitātes pirkšanas pasākums. Pie mums politiķi vēlētājiem vairs nedod banānus, bet par tiešiem maksājumiem, lai cilvēki nobalsotu par konkrētu sarakstu un kandidātu, draud nopietnas nepatikšanas. Savukārt deputātu kvotas ļauj deputātam atgādināt, kāda ir “pareizā” izvēle vēlēšanās. Šī nav deputāta nauda, taču deputātam, valsts naudu novirzot konkrētam mērķim, ir iespēja pašam uzdoties par šīs naudas īsteno avotu. Var nebūt svarīgi, cik šis deputāts ir rezultatīvs parlamenta darbā un kāds ir viņa viedoklis dažādos politiskos jautājumos – balsu zvejošanā daudz efektīvāka ir taustāmu labumu izsniegšana. Tiesa, arī šādā situācijā nav caurskatāmi, kurus no sev izteiktajiem lūgumiem paši deputāti atbalsta un kurus ne. Arī sabiedriski nozīmīgo vajadzību allaž būs krietni vairāk, nekā varēs apmierināt ar tiem 20 tūkstošiem eiro, kas ir katra deputāta rīcībā.
Turklāt būtiski arī tas, kādā veidā tiek izvērtēts katrs deputātu iesniegtais finansējuma pieprasījums. Spriežot pēc publiski izskanējušās informācijas, kritēriji ir visnotaļ nekonkrēti. Katrs deputāts var izlietot sev pieejamās kvotas, ja vien kolēģi paši konkrēto priekšlikumu atbalsta. Taču atbalstu nereti noteic deputāta politiskā piederība. Vienas tematikas priekšlikums – piemēram, par naudas līdzekļiem izglītības iestādēm vai mūzikas instrumentu iegādi – var saņemt atšķirīgas atbildes atkarībā no tā, vai priekšlikuma iesniedzēja partija ir vai nav pārstāvēta valdībā.
Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs Kārlis Šadurskis aprīlī atklāti pateica, ka komisija bieži vien savu lēmumu par priekšlikumu balsta tikai uz tā, kā iesniedzējs pats līdzekļu nepieciešamību ir argumentējis, bet fakti un budžeta tāmes pārbaudītas netiek. Komisijas viedokli drīzāk nosaka “intuitīvs” priekšlikuma vērtējums. Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis savukārt atzina, ka pašlaik nemaz netiek vērtēta iesniegto priekšlikumu lietderība. Citiem vārdiem – deputāti par normu pieņem, ka viņu kolēģi ir ieinteresēti izsniegt saviem labvēļiem dažādas praktiskas “dāvanas”, – pietiek ar to, ka šie devumi izskatās puslīdz sabiedriski derīgi un ka pieprasījuma pieteicējam ir atbilstoša politiskā piederība.
Šogad valdošās koalīcijas pārstāvji gan ir solījuši kaut nedaudz laboties un vairs nevadīties tik ļoti pēc priekšlikuma iesniedzēja politiskās piederības. Tomēr, neskatoties uz to, ka ne tikai opozīcijas, bet arī daži pozīcijas deputāti veltījuši kritiskus vārdus šai sistēmai, īstas vēlmes to atcelt nav. Galu galā, kaut kādu praktisku labumu kāds, kam citkārt nebūtu cerību uz valsts vai pašvaldības pretimnākšanu, jau saņem.
Nākamā gada budžetā gan šādas kvotas nav ierakstītas – taču tas nenozīmē, ka to nebūs. Līdzekļus var piešķirt no naudas, kas ir atvēlēta neparedzētiem gadījumiem. Tā jau ir, līdzekļi neparedzētiem gadījumiem pēdējā laikā ir glābiņš visdažādāko vajadzību apmierināšanai – sākot no tādām patiesi neparedzētām situācijām kā dabas katastrofas un beidzot ar 4. maija svinību pasākumiem. Šī pieredze liek jautāt, vai konkrēto budžeta programmu nevajadzētu sadalīt atsevišķās apakšprogrammās, kurā viena būtu veltīta “neparedzētiem” gadījumiem, bet cita – patiešām neparedzētiem. Lai cik vērtīgi arī nebūtu, vismaz daži no deputātu atbalstītajiem projektiem, fragmentāri un nekonsekventi tēriņi, nav tas pats, kas neparedzētas situācijas.
Komentāri