Jo dienu, jo trakāk. Var tikai brīnīties, kā vispār cilvēki ir izdzīvojuši, pārdzīvojuši dažādus laikus.
Un šoreiz runājot par ēdienu. Kādas tik brīdinošas vēstis gadu gaitā nav izskanējušas, atliek vien atcerēties. Garajiem gurķiem, kurus tirgo ziemā, ir leduszivs gēns, lai pārvadājot nesasalst, jebkurš dzīvnieks, ko audzē pārtikai, tiek barots ar hormonu preparātiem, bet tie, nonākot cilvēka organismā, to pārvērš – kaut ko atņem, kaut ko pastiprina. Tāpēc arī tik daudz dīvaiņu apkārt. Par kaitīgu un bīstamu tika uzskatīta šķīstošā kafija, bet savulaik nebija nekā neveselīgāka par sviestu un labāka par margarīnu. Tā teikt, katram laikam kas savs. Padomju gados gan parasti, ja kāda produkta ilgāku laiku nebija veikalos, viens no skaidrojumiem derēja – domājiet par veselību, jo mazāk to ēdīsiet, jo ilgāk dzīvosiet.
Pēdējos gados burtus ĢMO zina katrs. Tas ir kas ļoti, ļoti slikts. Pierādījumi mainās atkarībā no pētījuma pasūtītāja. Nenoliedzami, pēdējos simts, pat 50 un mazāk gados mainījusies cilvēku dzīve, ikdiena un arī uzturs. Produktus vairs neaudzē naturālajās saimniecībās, bet lielsaimniecībās, maizi necep nelielas ceptuves, bet ražotnes. Viss ir modernizēts, automatizēts. Grūti pat iedomāties, ka kaut kas varētu būt citādi, ka kafiju nevarētu nopirkt automātā vai no rīta kopā ar laikrakstiem kādu saldu bulciņu.
Un te nu atkal par ļauno, bīstamo, kas ir tepat tuvumā. Virtuvē, istabā uz galda, bieži vien arī kabatā. Un tas ir kaut kas salds: konfektes, kārumi un ne tikai. Bez cukura ir reti kurš produkts, jo tas vispirms jau ir labs konservants. Pat vecos laikos, sālot gaļu, šķiņķa gabalam tika uzbērts arī cukurs. Kas labāk par cukuru nomierina satraukumu? Ne velti cukurūdens bija labs mierinātājs. Tas bija kādreiz, kad cukurs bija kas īpašs. Tagad salds ir pašsaprotams. Vai tas slikti vai labi? Viss, kas ir pār mēru, ir slikti. Arī, apēdot kilogramu burkānu vai riekstu, diezin vai organismam patiks.
Cilvēku lielākā nelaime visos laikos bijis mērenības trūkums. Visa vienmēr šķiet par maz. Tā ir arī ar saldumiem. Jau sen mediķi sāli un cukuru nodēvējuši par balto nāvi, jo, pārāk daudz to lietojot, var iedzīvoties dažādās kaitēs. Taču to pašu gan var attiecināt uz jebkuru produktu.
Nesen kustība “Veselīga Latvija” sākusi parakstu vākšanu, rosinot noteikt cukuru kā vienu no atkarību raisošām substancēm. Cukurs tiek nolikts vienā plauktā ar tabaku, alkoholu, narkotikām.
Iniciatīvas autori uzsver, ka, nosakot cukuru kā vienu no atkarību izraisītājiem, “būs iespējas efektīvāk kopā kā sabiedrībai strādāt, lai samazinātu tā lietojumu produktos, pārskatīt saldumu un pievienotu rafinēto cukuru saturošu produktu reklamēšanu, tai skaitā īpaši jūtīgajā bērnu auditorijā, kā arī samazināt šo produktu pārāk plašo pieejamību nākotnē. Jau daudzus gadus ārsti un uztura speciālisti akcentē cukuru kā riska faktoru dažādu hronisku slimību attīstībā. Šīs slimības samazina arī Latvijas iedzīvotāju aktīvās dzīves gadus un vairo agrīnu mirstību no hroniskām slimībām. Daudzu pētījumu dati liecina, ka cukuram un tā aizvietotājiem ir arī ievērojama loma kvalitatīvas dzīvildzes samazināšanā un dzīves laikā iegūto slimību skaita pieaugumā. Cukura patēriņa ietekmi lielā mērā saista tostarp arī ar garīgās veselības sarežģījumiem. Pēdējā desmitgadē veiktie pētījumi liecina, ka cukurs un tā aizvietotāji ir kvalificējami kā atkarību raisoši”.
Vai tad atkarību neveicina viss, kas garšo? Ja garšo pomelo – pomeloatkarīgais, pirmie lociņi pavasarī – lociņatkarīgais, bumbieri – bumbieratkarīgais… Ja labi pameklē, var nopirkt visu gadu. Vai, noliekot cukuru blakus kokaīnam un šņabim, būs kāds labums? Ja tagad, apēdot cukurmaizīti, ēdājs ir priecīgs, būs mazāk cukura – kārosies apēst otru.
Ne jau aizliegumi un baidīšana kādreiz līdzējusi. Kāpēc pēdējos gados tik populāri ir ēdieni ar bērnības garšu? Ko ēdi bērnībā, tas paliek atmiņā. Ja bērni mazāk dzers saldās suliņas, mazāk ēdīs saldos sieriņus utt., pieradīs pie citām garšām, nekārosies pārmēru saldu. Tikai audzināšana un izglītošana var ko mainīt, ne jau tas, ka tiks paziņots – cukurs veicina atkarību. Lieto vai nu marihuānu ( to daudzviet pasaulē lieto legāli), vai cukuru, esi atkarīgais… Un ko darīs ar cukuratkarīgajiem?
Komentāri