Līdz ar dzīvesveida maiņu, jaunām tehnoloģijām sadzīvē un ražošanā daudz kas mainās un pazūd. Lauku dzīves ikdiena saglabājas tautasdziesmās, etnogrāfisko muzeju krājumos. Jaunā paaudze skatās, brīnās. Laiki un paaudzes mainās, un tā tas bijis vienmēr.
“Kur Jānis aizgāja?” mamma jautā dēlam. “Viņš pļauj ar manuālo trimmeri,” atbild dēls. Māte sākumā apmulst, nesaprot, tad sāk smieties: “Ar izkapti!” Tā ir patiesi dzirdēta saruna kādā lauku sētā. Tajā vismaz vēl var redzēt un arī izmantot izkapti. Tiesa, cik daudzi to vairs izmanto ikdienā! Visu izdara trimmeri, traktorīši, roboti.
Viens no vasaras būtiskiem lauku darbiem kādreiz bija siena pļaušana. Un tam zāli rīta agrumā pļāva ar izkaptīm. Nu ja, tā bija, vai vērts par to runāt? Ir gan, ja jau vietā un nevietā pieminam nemateriālo kultūras mantojumu. Tas ietver senās zināšanas un prasmes, kā arī ar tām saistītus instrumentus, priekšmetus. Tātad izkapts un pļaušana ir mūsu nemateriālais mantojums.
Izkaptis tāpat kā daudz kas cits novados bija atšķirīgas. Kā jau darbarīkam, arī izkaptij jābūt piemērītai konkrētam pļāvējam, pareiza garuma, rokturiem īstajās vietās. Tās ir zināšanas, kuras var aprakstīt grāmatā, bet apgūt tikai praksē.
Izkaptis un to kātus, ja labi pameklē, var nopirkt veikalā, bet kur atrast meistaru, kurš to iesies, izkapinās, izgriezīs, uzstrīķēs. Vēl jau kādi vecie vīri ir, vēl māk kāds jaunais.
Atcerēties izkapti pamudināja nītauriešu aicinājums gatavot savu izkapti un pieteikties pļaušanas sacensībām. Cik vīru, sievu, jauniešu un bērnu sanāks, tad jau dzirdēsim. Bet kaut daži, nītaurieši malači, ka atjauno tradīciju. Jā, atjauno. Tāpat Latvijā vēl ir vairāki pagasti, kur katru gadu rīko pļaušanas sacensības ar izkapti un šo tradīciju uztur.
Nezin kāpēc par to netiek vēstīts pagasta stāstos, bet nītaurieši kādreiz bija vieni no labākajiem pļāvējiem Latvijā. No 2000.gada tika rīkoti Latvijas pļaušanas čempionāti. Tie pulcēja vairākus simtus pļāvēju un desmitus komandu. Divi čempionāti notika Nītaurē. Čempionāti bija īsts pārbaudījums, jo tiesneši vērtēja ne tikai pļaušanas ātrumu, bet arī gludumu, vāla taisnumu, pļāvuma tīrību. Darbs jādara kārtīgi, katra smilga un mazākā zālīte siena vālā ir vērtība, un pļāvējs nedrīkst to atstāt. Starp titulu ieguvējiem bija gan nītaurieši, gan Latvijā slavu iemantoja dāmu komanda “Taurenes griezējas”, komandas bija arī Vaives un Zosēnu, Veselavas sievām, vīriem un jauniešiem. Čempionātus pagodināja ministri, dalībnieki, un skatītāji brauca no visas Latvijas. Zemkopības ministrija piešķīra finansējumu, bija rīkotāji, un viss notika.
Latvijas izlase pat piedalījās Eiropas čempionātā. Tur gan pirmajā reizē gāja kā jau nezinātājiem, jo izrādījās, mūsu izkaptis neder, vajag platākas un īsākas. Arī tās ir noderīgas zināšanas. Diemžēl labais vienmēr kaut kā beidzas, nebija naudas, un rīkotāja, čempionāta pļavas palika nenopļautas. Taču ne velti saka, ka nezāle neiznīkst, pļaušanas sacensības sāka rīkot novados, pagastos un rīko aizvien.
Nītaurei ir iespēja atdzīvināt tradīciju. Tas nekas, ka kādreizējie pļaušanas meistari jau krietni gados, viņi var vadīt meistarklases, ierīkot meistarpļavas, kur rīta rasā aicināt tos, kuri grib iemācīties pļaut ar izkapti. Tikai jāļaujas radošumam! Vai patiesi ļausim, ka aiziet zudībā kādreiz tik nepieciešamās prasmes? Vai nu jaunajiem neiepatiksies pļaušana!
Kāds zinošs pļāvējs skaidrojis, ka ātruma sacīkstēs izkapts iekabina mauriņa pļaujmašīnai. Pļaujmašīnas ņem no 33 līdz 50 cm, metru gara izkapts metru deviņdesmit, gara vīra rokās – 270 centimetru vienā virzienā. Salīdzinot ar trimmeri, tā ir daudz vieglāka. Elektriskie un akumulatora trimmeri sver ap trim kilogramiem, ar benzīna motoru – piecus kilogramus un vairāk, pat astoņus deviņus. Turpretī izkapts ar visu kātu sver ap pusotru kilogramu.
Tā, lūk. Steidzamies pļavā!
Komentāri