Vispirms kā vēsturniekam tās senatnīgums. Kaut cietusi viduslaiku ugunsgrēkos, cietsirdīgo svešzemnieku karotāju gaitās, tomēr 20. gadsimta postītāji lielu ļaunumu tai nav nodarījuši. Vecpilsēta, kaut laika zoba stipri grauzta, pievilcību saglabājusi. Kāds baudījums staigāt pa šaurajām ieliņām, sevišķi dien- nakts klusajās stundās, un domās būt te kopā ar iepriekšējo gadsimtu pilsētniekiem, tiem tūkstošiem, kuri atdusas kapsētiņās zem pilsētas namiem, arī iesvētītajās un joprojām dzīvajās. Nezūdama ir pilsētas kultūras aura. Cēsis ir skolu un skolēnu pilsēta. Te strādājuši un joprojām strādā izcili skolotāji. Viņu sniegtās zināšanas uz platā dzīves ceļa uzvedušas daudzas cēsnieku paaudzes. Enciklopēdijās un citos izdevumos atrodami daudzu mūsējo vārdi. Viņi skolas solos sēdējuši Vidzemes centrālajā pilsētā. Cēsnieki daudz darījuši Latvijas labā. Viņu zināšanas un darba prasme allaž bijusi godā.
Un kultūras dzīve. Sākot no agra pavasara līdz atvasarai, katru nedēļas nogali ir kurp doties. Dažnedēļ pat grūti izraudzīties, uz kurieni. Ne viss vienmēr vienādi veiksmīgi, taču kopumā ir līmenī. Un daudzās iespējas brīvdabā skatīt operu izrādes.
Cēsis ir teātrmīļu pilsēta. Kopā ar Vecpiebalgu tā 19. gs. otrajā pusē lika pamatus teātra izrādēm Latvijas laukos. Un pusotru gadsimtu teātra spēlētāji un skatītāji te nav izzuduši.
Un muzejnieku pilsēta. Kaut mūsu muzejs atzīmējis tikai oficiālo 80 gadi, jau daudz senāk te dzīvojuši un darbojušies ļaudis ar muzejnieka dvēseli, pētījuši un krājuši, glabājuši vēstis par savu pilsētu. Atturos no uzvārdu nosaukšanas, lai, vienu cildinot un citu nenosaucot, nenodarītu pāri vai tikpat atzinības vārdus pelnījušam. Muzeja krājumi ir tik bagāti, ka varētu tikt izmantoti daudz vairāk zinātnisku darbu tapšanai, nekā tas līdz šim noticis.
Cēsis ir grāmatu pilsēta. Vispirms jau šejienes savulaik rosīgo grāmatizdevēju dēļ. Nav Vidzemē otras tādas pilsētas, kur viņu ir bijis tik daudz. Un ne tikai trīs slavenākie – Ozols, Jēpe un Dūnis. Un visā Latvijā pazīstamās bibliotēkas dēļ. Kur vēl Vidzemē notiek tik daudz interesantu rakstnieku un grāmatu iepazīšanas pasākumu. Un grāmatnīcu dēļ. Trīs tik nelielā pilsētā. Cik to ir kaimiņiem? Kaut jaukā vasaras dienā parkos un skvēros starp šeit sēdošajiem reti var redzēt kādu ar grāmatu rokā, nebaidos apgalvot, ka lasītāju Cēsīs joprojām daudz.
Un arī rakstītāju. Kad dzirdu vārdu ”Harmonija”, šķiet, viss apkārtnē kļūst līdzsvarotāks. Nav Vidzemē otra tāda centra ar tik plašu izdevējdarbību, kura galvenā uzmanība veltīta savējiem.
Simpātiski ir paši cēsnieki. Kā visur, gadās jau arī nepieņemami savādnieki. Taču darvas karote priekš medus mucas ir pārāk sīka. Ar daudziem cēsniekiem esmu iepazinies darba gaitās, sevišķi ar vecāka gadagājuma, saviem vienaudžiem. Par citiem lasīts ”Druvas” lappusēs. Jaunie daudz var mācīties no vecākajām paaudzēm – dzīvesprieku, strādātgribu, klasisko vērtību saudzēšanu, dzimtu kopā turēšanu (bez tās jau nav iedomājami arī cēsnieki kā viens vesels, kā vienas pilsētas iedzīvotāju kopums). Padzīvojušās paaudzes lai atzīst jaunos – viņu zinātkāri, komercapgriezienus…
Cēsīm ir sevišķa pievilcība. Tā cieši pie sevis tur savējos. Tam apliecinājums ir ”Cēsinieku klubs”. Pasaulē izkaisītie novadnieki, pat viņu pēcteči, atkal un atkal rod ceļu uz mājām, daļa no viņiem uz pastāvīgu vai vasarnieku dzīvi.
Kas man Cēsīs nepatīk? Cēsnieku daļas vienaldzība par to, kas notiek apkārt, neiejaukšanās tad un tur, kur tas absolūti nepieciešams. Tukšās, aizmirstās, neapkoptās, aizaugušās, nevienam nevajadzīgās teritorijas. Jauniešu tieksme uz visatļautību. Puišiem, arī meitenēm, pat pusaudžiem, smēķēšanas un dzeršanas kāre. Patika postīt un lauzt. Vecāku un citu pieaugušo nevarība ģimenēs bērnu, pusaudžu un jauniešu noturēšanā uz strīpas. Nepatīk daudzu nevēlēšanās uzvesties saietos, neprasme rēķināties ar līdzbiedriem.
Savā Valmieras ielas kvartālā nepatīk bērnu skaļā dauzonība. Lāčošana pāri zālājiem, stūru izmīdīšana, dažkārt nevērība uz katra soļa. No kurienes daudzu uzvedīgo vidū šie šmucīgie?
Kāds prieks par mūsu visu gatavošanos pilsētas astoņsimtgadei. Dome ir īsts kaujas štābs (atļaujos šo militāro jēdzienu). Saturīgas simtdienas! Daudz jauna pilsētas sejā – skaisti parki, strūklakas, ielas un ietves, kapitāli izremontēti nami, košās ēku fasādes, jaunās celtnes, kā no jauna atdzimušais garnizona nams (kamēr ir armija, mierīgāka sajūta, ka mums pašiem savas kazarmas).
Svētkiem savu artavu dod daudzas firmas – ar darbu, ar latu simtiem un tūkstošiem. Daudzi cēsnieki vēl greznāku sakopj savu apkārtni, ne tikai galveno ielu malās, bet arī savējiem un viesu tūkstošiem ikdienā neredzamo.
Liels gandarījums par Cēsu vēsturnieku un citu interesentu izveidoto ”Cēsu hroniku”. Šāds apjomīgs izdevums būs pirmais Latvijā. Arī šī grāmata būs viena no tām vērtībām, kas saglabāsies ilgi, vēl tad, kad svētki jau sen būs beigušies.
Vienmēr apzinos lielo atbildību, ko man uzliek ”Cēsinieka” tituls. Neesmu bezgrēcīgs, bet kante ir jātur, kā saka laucinieki. Kaut gadi ļautu, par īstu pensionāru vēl neesmu kļuvis. Strādāju, cik nu vēl spēju. ”Druva”, kam esmu veltījis 22 mūža gadus, pēc daudzu vērtējuma nav starp sliktākajām reģionālajām avīzēm. Tās kultūrvēsturiskais pielikums ”Novadnieks”, kam tikko klajā nācis 142. laidiens, ar daudzu pētnieku līdzdalību jau sen valstī ievērots. Tas joprojām ir vienīgais tāds Latvijā.
Paldies daudzajiem cēsniekiem, kuri man bijuši blakus, atbalstījuši, arī kritizējuši, saglabājot asinsriti. Lai visiem mums saturīga ieiešana Cēsu pilsētas 10. gadsimtā!
Komentāri