Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Saeimai jau trešo reizi atdevusi caurlūkošanai likumu, kas paredz publiskot bijušās valsts drošības komitejas aģentu arhīvu jeb tā saucamos čekas maisus. Futbols ar šo politiski jutīgo lietu tiek spēlēts jau labu laiku, taču risinājumu šī spēle sniegt nespēj.
Savdabīga ir Saeimas deputātu spītīgā apņēmība radīt iluzoru sajūtu, ka viens no vēstures plankumiem nu izkrāsots varavīksnes krāsās un mūs vairs netraucēs. Nebrīnīšos, ja deputāti šo likumu tik ļoti gribēs pieņemt, ka iesniegs to parakstīšanai arī ceturto, piekto un vēl nez kuru reizi.
Šāda politika ir raksturīga tieši tā saucamajām labējām partijām, kas nosacīti pauž atbalstu Latvijas pamattautas tiesībām un vajadzībām. Kreiso partiju pretestība šādam problēmas risinājumam veido racionālāku pozīciju – ar čekas maisu publicēšanu nebūs iespējams panākt kādus būtiskus uzlabojumus, ir svarīgākas problēmas, ko risināt. Turklāt šajā gadījumā kreisajām partijām būtu grūti piekarināt tām tradicionāli piešķirtās latviešu nedraugu birkas, jo vairāk tāpēc, ka ne jau mazums latviešu šādā vai tādā kārtā bija sanācis iekļūt čekas sarakstos. Attieksmes atšķirība drīzāk meklējama apstāklī, ka tām nav nepieciešams šādā vīzē manipulēt ar sava elektorāta emocijām – tas dod iespēju salīdzināt, kāpēc tāda starpība, un meklēt šī jautājuma virzīšanas motivāciju.
Nemiers, kādu izraisa 4500 VDK aģentu personas dati, kas likti politiskajā ruletē bumbiņas vietā, ir nepamatots. Šo kartotēku gan viegli var izmantot par iebaidīšanas līdzekli – esam dzirdējuši šausmu stāstus par čekistu darba metodēm, tamdēļ nav grūti šo attieksmi attiecināt uz visiem, kas stūra mājai padomju gados ir tuvumā bijuši. Un tad nevienu neinteresē, kāpēc Latvijā ir palikušas vien 4500 aģentu lietas, savukārt pārējo aptuveni 20 tūkstoši lietu mums nav un, domājams, arī nebūs pieejamas. Tad nevienu neinteresē, ko ir iespējams secināt, pierādīt, un ko ne saistībā ar Latvijas rīcībā esošajiem dokumentiem. Secināt katra nosacītā aģenta nodarījumu un vainas pakāpi pēc šīs informācijas nevar, taču, balstoties uz emocijām, šo to padomāt un, paturot prātā čekas darba metodes, izdarīt secinājumus – to gan.
Kāpēc tas tiek darīts? Mūsdienu Latvijā ir populāra baidīšana ar ļaunajiem padomju gadiem, lai padarītu vēsturi melnbaltu un okupācijas gadus – vienkārši melnus. Pirms vēlēšanām to vēl varēja saistīt ar spēlēšanu uz vēlētāju emocijām, taču, ja arī jaunā Saeima lems par dokumentu publicēšanu, un ja tas Saeimai arī beidzot izdosies, iespējams meklēt citu motivāciju. Piemēram, iepazīstoties ar publicēto aģentu vārdiem, varētu secināt, kurš kādam ir traucējis un kuram kāds ir vēlējies iezāģēt. Iespējams, ka arī nevarēs neredzēt, jo šādi jautājumi bieži tiek kārtoti konfidenciālos apstākļos, un 4500 vārdu publiskošana varētu būt tikai dūmu radīšanai.
Tam pašlaik ir daudz dažādu mehānismu. To pamatā atziņa – daudz informācijas nenozīmē attiecīgu daudzumu zināšanu. Informācija par saujiņu dažādos apstākļos un dažādos ceļos savervētu cilvēku nesniedz informāciju par to, kāda bija šo ļaužu funkcija tolaik un kāda tā ir tagad. Līdz ar jaunās valdības veidošanu, NATO galotņu tikšanās gaidīšanu čekas maisi ir uzmanību saistoši jautājumi, par ko var runāt kā seriālos, turklāt uzmanība tiek novērsta no citiem jautājumiem. Turklāt, vai gan vecā Saeima pēc tam, kad VDK kartotēkas tiktu publicētas, nekāro skaisti nolikt savas pilnvaras, īsteno nacionālistu gaviļu pavadīta?
Uzskatu, ka ir pilnīgi pietiekami, ja tiek kontrolēts, lai ar bijušo VDK saistītas personas neieņemtu amatus, kuros būtu iespējams interešu konflikts ar bijušo saimnieku un pienākumiem pret Latvijas valsti. Tas, ko šie cilvēki dara pēc tam, kad izformēta iestāde, kam viņi kalpojuši, lai paliek uz pašu sirdsapziņas – jo citu tiesu tiem kolektīvi nav iespējams piemērot. Taču Saeima, lemjot par čekas maisu publicēšanu, negrasās pierādīt katra nosauktā cilvēka vainu, liekot viņam pašam cīnīties par savas vainas pierādīšanu, un to var uzskatīt par netiešu nevainības prezumpcijas pārkāpumu. Spriedze ar čekas maisiem ir parādījusi, ka lēmumu pieņēmējiem ir vēl krietni jāpaaugas, lai uz šiem jautājumiem spētu skatīties atbildīgi. Pašiem nemanot, likumdevēji stīvējas ap problēmu, kas ir līdzvērtīga citiem mūsu vēstures plankumiem, par kuriem vēl nespējam atklāti runāt, atzīstot pašu lomu un nokratot vēstures pabērnu skrandas. Tāpēc pie maisu jautājuma vajag atgriezties pēc gadiem divdesmit, kad kartupelis būs atdzisis un nevienam nevajadzīgs. Tad arī redzēsim, ko ar šo kartotēku iesākt.
Komentāri