Pēdējā laikā patiesi rodas iespaids, ka Latvijā ar dzīvi, darbu, politiku ir apmierināti vien daži cilvēki, kurus nepazīstam. Viņi klusē, bet pārējie skaļi, pārliecinoši cenšas aizstāvēt savas vajadzības. Pedagogi, mediķi, lauksaimnieki, ģimenes, seniori…
Vēl daļa skatās plašāk un runā par sabiedrības interesēm, kuras kāds ignorē. Tie ir putnu, dzīvnieku, vides, dabas aizstāvji. Un tad visiem pretī ir politikas veidotāji, kuru uzdevums ir vērtēt šodien, redzēt, kā būs rīt un parīt, atskatīties vakardienā, atrast pieļautās kļūdas.
Lai visi būtu kaut necik apmierināti, pie viena galda, kaut ne ikreiz tam jābūt apaļajam, jāatrod kompromiss. Tieši kā pazīstamajā sakāmvārdā – lai vilks paēdis un kaza dzīva. Tiesa, visbiežāk kompromisa meklēšana atgādina – ne mana cūka, ne mana druva.
Diezin vai ir kāds, kurš nav dzirdējis par zaļo kursu. Mērķis cēls, jo kurš gan negrib dzīvot tīrā vidē, uzturā lietot tīru pārtiku un ūdeni. Taču ne katrs mērķis ir godīgs ilgtermiņā. Un tāds ir zaļais kurss. Tas ierobežos lauksaimniekus ražot pārtiku, kokrūpniekus strādāt, pelnīt sev iztiku, bet katrs, kurš saņem kaut ko no valsts – algas, pensijas, kultūru, ceļus, medicīnu, izglītību utt. -, mazāk, jo vienkārši nebūs naudas.
Zaļo kursu ikdienā vērtējam no dabas skatupunkta. Lai pļavas zied, meži zaļo, bet ar to vien ir par maz, jo cilvēka dzīvi nodrošina ekonomika. Zaļā dzīvesveida piekritēji var sev dobēs izaudzēt ziemas krājumus, bet ko darīt pilsētniekiem. Braukt pie viņiem pirkt. Vai tik daudz izaudzēs, vai gatavojas kļūt par lauksaimniekiem?
Var jau Latviju pārvērst par zaļo rezervātu, lai katra zālīte, krūmiņš aug, kā Dievs nolicis. Bet tad nebēdāsim, ka pazaudējam Vidzemes ainavas, ka nekopti aizaug ezeri, jo tos ietekmē ne jau tikai minerālmēsli.
To, ka Latviju izcērt, dzirdējis katrs. Kokvedēji bojā ceļus, izcirtumos nav, kur paslēpties zvēriem, ligzdot putniem. Mežu īpašnieki, šķiet, ir ļaunākie un nesaprātīgākie starp visiem, kam kaut kas pieder, jo viņi vēlas, lai īpašums dod peļņu. Protams, dažs domā ilgtermiņā, cits dažu dienu rītdienā. Bet tādi tie cilvēki ir.
Atgriezīsimies pie dabas aizsardzības, liegumiem, saudzējamiem biotopiem, aizsargājamiem apvidiem, dažādām zonām. Ja mežs ir kādā īpašā teritorijā un ar to lepojas sabiedrība, tad… vai nu lepojies līdzi, maksā par īpašumu nodokļus un, galvenais, neizmanto savu īpašumu tam, kam to kopi, ieguldīji, proti, peļņas gūšanai. Tas ir apmēram tāpat, it kā būtu izracis dīķi, ielaidis zivis, bet makšķerēt un peldēties nedrīksti, toties jāgādā, lai tas neaizaug, lai ir vērtīgās zivju sugas, lai radības ziemā neslāpst. Un vēl maksā īpašuma nodokli.
Kāpēc? Atbilde vienkārša – sabiedrības interesēs, tā vēlas. Ko darīt īpašniekam? Vienīgi prasīt, lai sabiedrība maksā par to, kas tai svarīgs. Par kompensācijām mežu īpašniekiem tiek runāts gadiem. Beidzot tās, šķiet, kļuvušas reālākas, bet no sarunām, diskusijām līdz lēmumiem, likumiem, tad pārejas periodu pārvarēšanas var paiet ne jau mēneši.
Pēc pašreizējām Eiropas Kopējās politikas nostādnēm Latvijā četri procenti zemju jāatstāj nelauksaimnieciskai ražošanai. Un tas ir stāsts arī par to, ka ir iecere neatļaut art kūdrainas augsnes, un kādi tik vēl citi norādījumi un aizliegumi.
Kaut ko darot šodien, cilvēks domā par rītdienu, arī to, ko atstās nākamajām paaudzēm, tas ir svarīgi. Taču arī zemnieki domā – vai mest mieru saimniekošanai. Redzams, ka, izpildot prasības, izdzīvot nevarēs. Vai varbūt tomēr aizstāvēt sevi pret, viņuprāt, absurdajām prasībām. Un lauksaimnieki visā Eiropā skaļi un krāsaini skaidro, ka nākotne jāpasargā no aplamībām. Arī ierēdņi, politiķi vai nu noguruši no ilgstošajiem protestiem, vai sākuši iedziļināties un sapratuši, ka nevar novilkt iedomātu līniju un pateikt, ka – tā būs un darīsiet. Eiropas valstu valdības, Eiropas Savienības regulu izstrādātāji un pieņēmēji vismaz vairs nav kā klintis, kļuvuši pielaidīgāki, ļaujot apšaubīt savu vienīgo patiesību. Kā būs, kas mainīsies – jādzīvo tālāk, tad redzēsim.
Bet patiesībā tas ir stāsts par līdzsvaru. Un te vienīgais padoms sakņojas sensenā atziņā: “Dodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu zemeslodi!” Viss ir tieši tik vienkārši.
Komentāri