Kad uguns mājas čukurā, saproti, ka vajadzēja iztīrīt dūmvadus laikus. Tad sodi sevi un nožēlo, ka neizdarīji labi zināmo. Līdz asarām, līdz smagām sāpēm. Bet ir par vēlu, laiku atpakaļ neatgriezt.
Ir gan teiciens, ja zinātu, kur kritīsi, iepriekš pamestu spilvenu, tomēr bieži gan varam paredzēt, kur iespējams paklupt, tomēr “spilvenu” neizmantojam.
It kā ir tik vienkārši, ejot tumsā pa ielu, atcerēties par atstarotāju, lai tevi pamana autobraucējs. Taču tumsā spīdošā lietiņa aizmirsusies mājās vai kaut kur somas dziļumā. “Ak, šoreiz iztikšu, būs jau labi,” ikdienā tik pierastā doma izskrien caur galvu. Un simts reižu tā arī ir – viss ir labi, līdz reiz lietainā tumsā spēkrata vadītājs gājēju nepamana.
“Būs jau labi,” nolemj mamma, vienā rokā paņemot mazuli, otrā verdošas kafijas tasīti. Rezultāts… Bēdīgs mazulim, traģisks mammai, kurai ar pašpārmetumiem var nākties dzīvot visu mūžu.
Traģiskām nelaimēm un sīkiem negadījumiem tik daudzkārt ir pamatā tas – būs jau labi. Optimisms vai nevērība? Līdz brīdim, kamēr viss izdodas, kamēr apstākļu sakritība ir labvēlīga, kurš gan sevi dēvēs par nevērīgu! Neesmu sīkumains, neesmu stresains, nevar taču vienmēr domāt to sliktāko – vai tāda nav atbilde pašam sev, ja mirklī no ierastās rīcības grib atraut kāds netiešs brīdinājums.
Situācija apgriežas kājām gaisā, kad liktenis ikdienas nevērības sakrāj un uzspridzina vienā reizē. Lai kā gribas meklēt vainīgo visapkārt, kādu, kuram kaut savā prātā uzkraut vismaz mazu daļiņu no tās nožēlas nastas, kas uzgāzusies, smagums, kas, iespējams, ar katru gadu paliks smagāks, paliks tevī. Nav labi, un nebūs labi.
Tagad jumts deg zilām ugunīm ne tikai vienam namam, deg mūsu kopējais. Taču joprojām ir cilvēki, kas izturas pēc formulas “būs jau labi”, proti, – man nav jāapzinās riski, ko radu sev un citiem, es taču izsprukšu, mani tā sīkbūtne neķers.
Vien var izrādīties, ka tad, kad, sirēnām gaudojot, neatliekamās palīdzības dienests ved cilvēku, kurš neatrod skābekļa malku un pieslēgts elpošanas aparātam, nožēlai var būt par vēlu. q
