Pēdējā gadā diezgan bieži nācies atzīt, ka prātoju – vai tiešām visi autobraucēji, kas pārvietojas pa ceļiem ar transporta līdzekļiem, kuriem ir Latvijas valsts numura zīmes, patiešām ir godprātīgi apmeklējuši autovadītāja mācības un tikpat godprātīgi arī sekmīgi nokārtojuši attiecīgos pārbaudījumus, lai pie autovadītāja apliecības vispār tiktu.
Nesen vēlā pēcpusdienā, vedot bērnu mājās no mūzikas skolas, braucu ar ātrumu 30 km/h un jau pa gabalu pamanīju kundzi gados stāvam pie gājēju pārejas, pacietīgi gaidām, kad kāda no nemitīgi garām braucošajām automašīnām apstāsies. Vismaz astoņas deviņas automašīnas patraucās garām, radot sajūtu, ka varbūt tikai es un šī vecā kundze redzam baltās līnijas uz brauktuves. Lai arī kundze stāvēja pretējā ielas pusē, apstājos pie gājēju pārejas. Kundze nopūtās un grasījās spert soli, bet man pretī braucošais steidzīgais autovadītājs nu nekādi nevarēja savu braucienu pāris minūtes paildzināt. Nav taču laika, jāskrien! Tā nu vēl divi braucamrīki aizripoja pāri gājēju pārejai, bet kundze palika gaidot, lai šķērsotu ielu.
Tas atkal lika pārdomāt par mūsu braukšanas kultūru un laikam jau arī sabiedrības izpratni par dzīvi, sociālajām normām kopumā. Pēdējos mēnešos uzkrītoši daudz manāmi arī agresīvie ātrie braucēji uz lielākās nozīmes ceļiem, pat tādi, kuri nudien, šķiet, vadāmies tikai pēc virsnieru izstrādātajiem hormoniem, lai piešķirtu dzīvei asākas krāsas. Ja paskaitu, šajā ziemā vien esmu piedzīvojusi vismaz četras apdzīšanas reizes, kad patiešām jāteic paldies Dievam, ka visiem citiem autovadītājiem bija pietiekami laba prasme reaģēt. Pat sekunde varēja būt izšķirīga smagam ceļa negadījumam, kurā ietu bojā cilvēki. Viss labs, kas labi beidzas.
Ne visa atbildība par braukšanas, ceļu izmantošanas kultūru gulstas tikai uz autovadītāju pleciem. Dažkārt manāmi arī gana ekstrēmi noskaņoti gājēji, kam, šķiet, līdzīgi kā minētajiem šoferiem vai nu luksofora sarkanās gaismas, vai baltās gājēju pāreju līnijas ir nesaskatāmas. Viņi izlemj drošā solī mesties pāri ielai vai pat lielajām šosejām vietās, kur tas nav atļauts un pat ir gandrīz neizdarāms. Sava adrenalīna deva saņemta, krusts pārmests, dzīvojam tālāk.
Kad notiek kāds skaļāks negadījums, kurā cieš cilvēki, kādu brīdi par satiksmes drošību un kultūru aizdomājas gandrīz katrs, bet tad viss atkal piemirstas un turpinām uz brauktuvēm spēlēt krievu ruleti. Automašīnu skaits uz ielām liels un turpina palielināties. Katram sevi cienošam tautietim ģimenē ir vismaz viens spēkrats. Ģimenēs, kur aug mazi bērni, nereti ir divas automašīnas. Ja vēl pierēķina darba auto, pirmās mašīnas astoņpadsmitgadniekiem, kam nupat makā goda vietā ielikta jaunā autovadītāja apliecība, tad nudien par intensīvo, brīžiem sirmu matu skaita pieaugumu veicinošo satiksmi nav jābrīnās.
Pēdējos gados populāras kļuvušas arī daudzu tik nīstajiem un vienlaikus mīlētajiem zaļajiem skrejriteņiem radniecīgās kopbraukšanas automašīnas “CityBee”, “Bolt” un citas. Bet te, līdzīgi kā ar zaļajiem elektroskūteriem, atkal ir bēda. Noteikti daudzi būs pamanījuši, ka pilsētās, kur šis pakalpojums pieejams, mašīnas bieži vien tiek diezgan nevīžīgi atstātas tur, kur, piemēram, stāvvietās savu braucamrīku paredzēts novietot klientiem, apmeklētājiem. Un pērn koplietošanas automašīnas ceļu satiksmes negadījumus Latvijā ir izraisījušas aptuveni piecas reizes biežāk nekā citi transportlīdzekļi, liecina publiskajā telpā pieejamie dati. “Jaunas tehnoloģijas sniedz mums daudzas jaunas iespējas, kuras jāprot izmantot gudri un atbildīgi. Apdrošinātāju dati pašlaik gan liecina, ka pie kopbraukšanas auto stūres jūtamies mazāk atbildīgi, radot vairāk avārijas situāciju. Otrs iemesls biežākiem negadījumiem varētu būt arī atšķirīgā auto vadīšanas pieredze, laiks un biežums, ko pavada pie stūres. Iespējams, kopbraukšanas auto lieto arī cilvēki ar mazāku braukšanas pieredzi un dara to retāk, nevis katru vai gandrīz katru dienu,” situāciju komentē Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins. Viņš gan uztur pozitīvu noti, teikdams, ka, salīdzinot tendences pa gadiem, esot redzams, ka kopbraukšanas prasmes un kultūra uzlabojas – negadījumu pārsvara proporcija kļūst mazāka.
Bet to, ka Latvijā kopumā būtu vairāk jāpārdomā, kā uzvedamies uz ceļa un kā braucam, ņemot (vai neņemot) vērā pārējos satiksmes dalībniekus, tostarp gājējus, riteņbraucējus un motociklistus, nevar noliegt neviens. Latvijas Transportlīdzekļu apdrošinātāju biroja (LTAB) apkopotā informācija liecina, ka 2022.gadā apdrošinātājiem kopumā pieteikti 33 230 ceļu satiksmes negadījumi. Par pērno gadu dati vēl tiek apkopoti. Šis skaitlis būtu krietni mazāks, ja autovadītāji ievērotu drošas braukšanas etiķeti un uzlabotu savu autovadīšanas kultūru. Tās vājos punktus īpaši redzam, piemēram, sastrēgumos, pirmā sniega laikā, kā arī intensīvas satiksmes apstākļos, piemirstot, ka ceļš nav izrādīšanās vieta. Signalizēšana ar skaņu sastrēgumā pavadīto laiku nesamazinās, kā arī agresija un tolerances trūkums, redzot ceļu remontu, bedres ātrāk nesalāpīs.
Komentāri