LTF rajona organizācijas domes loceklis 1991. gadā
1991. gada janvāra barikāžu laiku nevaram un arī nedrīkstam aizmirst. To dienu nozīmi Latvijai nevar pārvērtēt, un pilnībā tā vēl nav novērtēta, jo vairāku tā laika notikumu pavērsienu cēloņi un sakarības vēl nav zināmi.
Varam tikai cerēt, ka kādreiz kļūs pieejamas noslēpumus glabājošās arhīvu mapes un klusējošie notikumu dalībnieki ierunāsies, pirms paspēs nomirt. Bet arī tad neatklāsies viss, jo lielajā politikā lēmumi bieži tiek pieņemti bez sekretāru klātbūtnes un tiek pildīti, pamatojoties uz norunu, nevis dokumentiem. Jo sevišķi, ja norunas ir noziedzīgas, kā tas mēdz būt, kad ietekmīgu spēku politikas diriģenti ir avantūristi vai cilvēki ar kroplu morāli.
Nav šaubu, ka tādi cilvēki bija gan starp vecās varas oficiālajiem aizstāvjiem, gan starp tās slepenajiem aizstāvjiem, kas toreiz iefiltrējās Tautas frontē un citās Atmodas laika organizācijās, lai diskreditētu tās, un tagad ieņem mums nezināmus posteņus, ne jau lai kalpotu Latvijai.
Šajā sakarā man bieži nāk prātā pāris paburzītas lapiņas, kas uz īsu brīdi bija nokļuvušas manās rokās, šķiet, 1990. gadā. Tie bija padomi sociālistiskās iekārtas aizstāvjiem, un to būtība bija šāda – valstīs, kurās nacionālistu kustības ņem pārsvaru, netērēt spēkus cīņai ar tām, bet iesaistīties tajās, kļūt par to aktīvistiem, iegūt amatus vadošajos orgānos (izņemot visaugstākos amatus), un, izmantojot jebkādus līdzekļus, panākt, lai tiktu pieņemti lēmumi, kas tajā brīdi lietas būtību neizprotošajam sabiedrības vairākumam šķiet pareizi un svarīgi, bet pēc laika noved pie pretējām sekām un rada tautas neapmierinātību.
Žēl, ka toreiz nebija iespēju tās lapiņas saglabāt vai nokopēt. Atceros, ka bija divas lappuses teksta bez paraksta, bet virsrakstu neatceros. Būtu interesanti tās vēlreiz pārlasīt un salīdzināt ar pagājušo astoņpadsmit gadu notikumiem. Kaut gan arī bez tā redzams, cik daudz aplamu lēmumu un likumu pieņemts un cik spēcīga tautas neapmierinātība ir izraisīta. It kā Latvija būtu vadīta pēc šo sociālisma aizstāvju norādījumiem.
Diemžēl mēs varam tikai minēt, cik liela loma Latvijas (pareizāk sakot, Saeimas balsošanas mašīnas) vadīšanā ir sociālisma aizstāvjiem, cik pašmāju oligarhiem un cik krievu impērijas pēctečiem. Būtībā jau arī nav svarīgi, kura no šīm grupām kurā brīdī un kurā jautājumā ir ietekmīgāka. Svarīgi ir tas, ka galvenos vilcienos viņu intereses sakrīt. Vismaz pagaidām. Kā barikāžu laikā mums bija svarīgi panākt un nosargāt Latvijas neatkarību, tā viņiem visiem ir svarīgi, lai Latvijas valsts vara ir vāja un lai Latvijas neatkarība ir tikai formāla, nevis faktiska.
Būtībā cīņa par Latvijas neatkarību turpinās. Tikai mēs, pareizāk sakot, pārāk daudzi no mums, bijām pagājuši malā, Latvijas sargāšanu atstājot Dieva ziņā. Bet Dievs, kā zināms, sargā tikai tos, kas paši sargā sevi. Ar Dieva pielūgšanu himnā ir par maz.
Šogad barikāžu atceres laikā pret Saeimu lido akmeņi. Protesti pret varu ir samilzuši līdz sprādziena draudiem. Faktiski tie, apzināti vai neapzināti, tiek vērsti ne tik daudz pret varu, cik pret Latvijas valsti. Vai atkal būs barikādes? Manuprāt, barikādes jau ir. Tikai tagad tās ir daudz citādākas. Toreiz tās bija mūsu celtas barikādes, lai aizsargātu atdzimstošo Latviju pret svešu militāru varu. Tagad tās ir politiķu celtas barikādes, lai tie aizsargātos pret mums – savu tautu. Toreiz tās bija uzskatāmi redzamas, no smagās tehnikas, dzelzsbetona un baļķu kravām. Tagad tās ir neredzamas, celtas no likumu pantiem, kas aizsargā negodīgos un padara bezspēcīgus godīgos. Toreiz mēs tās aizstāvējām. Tagad tās mums ir jāieņem. Toreiz mēs uzvarējām ar savu gara spēku. Tagad mums būs vajadzīgs arī prāta spēks. Toreiz mums noderēja arī mūsu fiziskais spēks. Tagad mums fiziskais spēks neder. Tā klātbūtne ir bīstama, jo rada vardarbību, kas var tikai graut, bet mums vajag radīt.
Var saprast jauniešus, kas 13. janvāra vakarā plosījās Vecrīgā. Varu viņiem piedot, ja viņi ir sapratuši savas rīcības aplamību, bet nevaru viņus nenosodīt, ja viņi to ir izvēlējušies par savu cīņas metodi.
Pret likumu pantu barikādēm ir vajadzīga sabiedrības pilsoniska attieksme pret visu, kas notiek valstī, un gudri, godprātīgi un pašaizliedzīgi deputāti – juristi, ekonomisti un, jo sevišķi, profesionāli politiķi. Nav šaubu, ka Latvijā šādi cilvēki ir. Jautājums – kāpēc viņu pietrūkst Saeimā? Manuprāt, tāpēc, ka gudrie un godprātīgie netiecas pēc varas. Viņi ir jāatrod, jārosina un jāiedrošina, jāvirza un jāatbalsta.
Komentāri