“Vienotības” vadītāja Solvita Āboltiņa ir Latvijas politikas smagsvars. Viņai ir pamatīga pieredze politiskajos procesos, un viņai ir rakstura īpašības, kas ļauj viņai būt līderei arī sarežģītās situācijās. Un tomēr ir viena problēma – sabiedrībai viņa nepatīk. Kāpēc?
Daļa šīs nepopularitātes nenoliedzami ir S. Āboltiņas pašrocīgi kaldināta. Jēdziens “līderis” pats par sevi neparedz augstprātību, shēmošanu, intrigas, bet tā nu ir sanācis, ka ar šīm īpašībām S. Āboltiņa ir pamanījusies sevi saistīt ne reizi vien. Augustā notikušais incidents, kurā, atbildot kritiskiem piketētājiem pie Saeimas ēkas, S. Āboltiņa ūjināja, ir tikai viens no tādiem. Ūjināšana toreiz šķita stāstām par to, ka “Vienotības” līdere jūtas stāvam pāri sanākušo pensionāru attieksmei – un līdz ar to viņu problēmām. Ūjināšana bija savas neievainojamības, neskaramības izpaušana; kā triumfāla savā ceļā esošo šķēršļu pārvarēšanas demonstrācija.
Lai paliktu politikā, S. Āboltiņa nudien ir uzveikusi daudz traucēkļu. Viens no pēdējiem – spēja vispār iekļūt Saeimā. Vēlēšanās nesavākusi pietiekami daudz balsu, S. Āboltiņa izmantoja partijas biedra Jāņa Junkura lēmumu nolikt savu deputāta mandātu. Protams, ka nav neapgāžamu pierādījumu tam, ka abi bija noslēguši kāda veida darījumu. Ja arī šāds darījums kaut kādā formā notika, S. Āboltiņa ir pietiekami pieredzējusi, lai nepieļautu muļķīgas kļūdas. Tomēr J. Junkurs, kurš atteikšanos no deputāta vietas skaidroja ar labu darba piedāvājumu Honkongā, izrādās, nekur nav aizbraucis. Tas savukārt ir labs pamats minējumiem par to, kā tad īsti sakrita tie apstākļi, kas ļāva S. Āboltiņai nepalikt aiz strīpas. Skaidrs ir vien tas, ka šādā veidā viņa izvairījās ne tikai no personiskas sakāves, bet arī apkaunojuma partijai. Valdošā partija, kuras vadītāja ir tik nepopulāra, ka netiek ievēlēta Saeimā – tas neizskatās labi.
Un tomēr šādi S. Āboltiņas gājieni paši par sevi diezin vai ir vienīgais iemesls, kāpēc attieksme pret viņu ir tik kritiska. Valstī, kuras politikā mudž no ciniskiem aprēķinātājiem ar apšaubāmu reputāciju, šie gājieni nevar izskaidrot lielo pretestību pret S. Āboltiņu.
Palūkojieties uz Aivaru Lembergu. Tas ir cilvēks, kurš gadiem staigā pa tiesām. Cilvēks, kurš formāli ir tikai vienas Latvijas pilsētas mērs, bet kaut kādā veidā spēcīgi ietekmē politiskos procesus nacionālā līmenī. Cilvēks, kurš ir spējis vienlaikus darboties politikā un iegūt ievērojamu finansiālo rocību. Cilvēks, kurš savu ietekmi ir saglabājis arī, kad it kā mainījušies laiki un malā pagājuši pārējie divi par oligarhiem dēvētie kolēģi Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Tas ir cilvēks, kas socioloģiskajās aptaujās regulāri tiek minēts starp populārākajiem politiķiem, ko Latvijas sabiedrība vēlētos redzēt valdības vadītāja amatā.
Kāpēc A. Lembergs ir tik labi ieredzēts? Tradicionāls skaidrojums ir tāds, ka lielai daļai Latvijas sabiedrības patīk stingri vadītāji. Vēl daļai nav nekādu iebildumu pret ļaužu valodās sastopamajiem pieņēmumiem, ka konkrēta persona varētu savu turību būt iemantojusi ne visai godīgā veidā – galvenais, ka persona dalās arī ar citiem.
Bet vai tad S. Āboltiņa nav stingra? Un kā vēl. Viņa turklāt nav oligarhs. S. Āboltiņai savulaik gan tika pārmesta sava vīra biznesa interešu lobēšana – tas, protams, ir neglīti, taču līdz oligarha līmenim tur ir ļoti, ļoti tālu. To, ko S. Āboltiņa dara, viņa diezin vai dara naudas dēļ – vara ir svarīgāka. Lai gan nauda un vara politikā nereti iet rokrokā, tomēr ir starpība, vai cilvēks izmanto varu, lai nodrošinātu sev un sabiedrotajiem turību, vai arī tāpēc, ka varas sajūta pati dažiem ir vislabākais atalgojums.
Privātajā un pat publiskajā telpā izskanošajā S. Āboltiņas kritikā nav daudz konkrētu pārmetumu par viņas reālajiem darbiem un uzskatiem, politisko varēšanu vai nevarēšanu. Daudz biežāk priekšplānā izvirzās viņas personības raksturojumi, pat tikai āriene. “Rižā” un “sarkanmatainā” ir visai pierasti apzīmējumi, S. Āboltiņas vēlme pēc varas – īpaši izcelta. Bet vai jūs varat iedomāties, ka, apspriežot vīrieti politiķi, kāds priekšplānā izvirzītu viņa ārieni – tādu ārieni, kurai pašai par sevi nav nekādas vainas? Un vai tiešām savas politiskās darbības motīvos S. Āboltiņa Latvijā ir unikāla?
Šie novērojumi liek iedomāties – kas būtu, ja S. Āboltiņas vietā būtu vīrietis. Tieši tāds pats intrigants, aizkulišu darījumu kārtotājs, pragmatisks savu interešu realizētājs. Vai tiešām sabiedrība pret viņu būtu tieši tikpat kritiska kā pret S. Āboltiņu? Vai tiešām viņu tikpat čakli strīpotu ārā vēlēšanu sarakstos, zākātu par matu krāsu un personisko stilu?
Sievietēm Latvijā ir arī plaši panākumi gan uzņēmējdarbībā, gan politikā – veiksmīgas un labi ieredzētas sievietes var atrast it visur. Un tomēr ir vērts uzdot jautājumu: kādas īpašības sievietēm paver durvis un kā atšķiras enerģija, kas jāiegulda vīrietim un sievietei, lai nonāktu vienā un tajā pašā vietā. Gadās, ka sievietēm nepiedod to, ko nez kāpēc piedod vīriešiem – agresivitāti, valdonību, aprēķinu, cinismu. No sievietēm gaida ko citu. Un, kamēr tā būs, par dzimumu īstu līdztiesību Latvijā runāt nebūs iespējams.
Komentāri