Viena pozitīva lieta, ko, šķiet, esam ieguvuši no pandēmijas nogurdinošā un drūmā perioda, ir sabiedrības augošā interese par došanos dabā – uz dabas takām, parkiem, prom uz piekrasti apcerēt dziļāku dzīves nozīmi pie bangojošās jūras. Ārkārtējai situācijai sākoties, bija dzirdami pat aicinājumi cilvēkiem brīvdienās neieplānot braucienus uz populārākajām dabas takām, jo tās gluži vienkārši draudēja kļūt par nākamajiem vīrusa izplatības punktiem. Apmeklētāju skaits auga milzīgos ātrumus, ļaudis nomāca vēlme izrauties no mājām, ikdienas ritma. Lielveikali slēgti, kino, teātri un jebkuras citas izklaides iespējas nepieejamas – atliek vienīgi kāds galamērķis pie dabas.
Pastaigas svaigā gaisā, protams, ir bijusi daļa no labas veselības pamatnoteikumiem, tomēr dabas klātbūtne ne tikai uzlabo fizisko pašsajūtu, bet arī atslābina steidzīgās ikdienas un milzīgās informācijas gūzmas, kas mums uzglūn teju ik uz stūra, nogurdināto nervu sistēmu. Dabas taku popularitāte kopš pandēmijas sākuma ir palielinājusies tik ļoti, ka tagad tā vietā, lai apspriestu notikumus kultūras pasākumu jomā, paziņas dalās ar iespaidiem no beidzamā apmeklētā dabas objekta.
Jāatzīst, ka šī ir veselībai – gan fiziskā, gan garīgā ziņā – daudz noderīgāka brīvā laika pavadīšana nekā, piemēram, biljarda bumbiņu dzenāšana spēļu zālēs vai atlaižu medīšana lielveikalos, pa to labirintiem aizvadot lielāko daļu brīvās dienas. No personiskās pieredzes gan arī secinu, ka daļai mūsu sabiedrības vēl krietni jāmācās cieņa pret apkārtējo vidi. Ja agrāk mežmalās un piejūras kāpās manīja pa kādai nosviestai tukšai pudelei, maisiņam vai iepakojumam, tad tagad arvien biežāk šo priekšmetu vietā par potenciālu draudu staigājošiem, rāpojošiem vai lidojošiem dzīvniekiem kļūst izlietotās sejas maskas. Ja pasaule jau gadiem ilgi cīnās ar plastmasas piesārņojumu dabā un planētas ūdeņos, tad sejas maskas un, iespējams, arī izlietotie vienreizējie antigēnu testi nākotnē kļūs par jaunu postu un izaicinājumu vides aktīvistiem.
