Daugavpils universitātes mutvārdu vēstures centra vadītāja
Uz jautājumu, vai mūsdienās notiek laikabiedru atmiņu vākšana par pagātnes notikumiem, varētu atbildēt – gan jā, gan nē. Strādājot vēstures nozarē, esmu sapratusi, ka, pētot 20. gadsimta Latvijas vēsturi, nevar iztikt bez cilvēku atmiņām, jo oficiālie dokumenti lielākoties ir vienpusīgi. Nevar izslēgt pat falsifikāciju, taču pat tad, ja tā nav notikusi, dokumentos parādās varas nostāja kā vienīgā iespējamā. Lielākoties pētīts tiek tas, kādi lēmumi pieņemti, kā tie izpildīti – tātad formālais rezultāts, bet daudz mazāk pētīts un analizēts ir tas, kā jutās cilvēki, dzīvojot šajos apstākļos.
Nav ne labu, ne sliktu laiku, bet ir cilvēki, kuri dažādos laikos rīkojušies labi vai slikti. To var saprast, tikai runājot ar viņiem pašiem, jo katram ir savs skaidrojums, kādēļ viņš rīkojies tā un ne citādi, kāda bijusi viņu motivācija, kā viņš izturējies pret notikušo. Tās ir lietas, kas Latvijas oficiālajā historiogrāfijā nav īpaši pieprasītas, lai gan vienmēr interesantākais bijis tieši cilvēciskais. Vai daudzi iedziļinās varas pārstāvju pieņemtajos likumos un lēmumos, kamēr tas neskar mūs pašus? Taču pārdzīvojumi, emocijas, attieksmes, savstarpējās attiecības ir tas, kas raksturo to, kā dzīvojam.
Latvijas akadēmiskajā vidē tomēr ir sapratne, cik tas ir svarīgi. Šāda sapratne ir vēsturnieku, sociologu, sociālantropologu, filologu, arī folkloristu vidū. Mutvārdu vēsture Latvijā nav nekas jauns. Latvijā darbojas nacionālais mutvārdu vēstures projekts, kurā veiktas apmēram desmit lielas ekspedīcijas visos novados. Daugavpils universitātē esam nodibinājuši mutvārdu vēstures centru tieši tādēļ, lai, izmantojot atmiņas, daudzveidīgāk un pilnīgāk izprastu pagātni. Konsekventi vācam atmiņas, ierakstām dzīvesstāstus un krājam arhīvā. Organizējam ekspedīcijas uz pagastiem un pilsētām Daugavpils apkaimē. Runājot ar gados jau veciem ļaudīm, sastopamies ar pretimnākšanu, jo viņu ģimeņu locekļiem lielākoties šķiet – ko gan visu laiku var atcerēties un stāstīt vienu un to pašu. Viņi saka – manējie jau negrib klausīties. Man ir sajūta, ka personiskajā līmenī atmiņu vākšana nav pārāk populāra, bet tas ir aplami. Ir jāsaprot, ka paaudze, kas pašlaik ir vecākā, ir unikāla. Savas dzīves laikā tā ir pieredzējusi dažādus režīmus. Piedzīvojusi Ulmaņlaikus, Sarkanās armijas ienākšanu, vērmahtu un leģionu, Padomju varu, deportācijas, kolhozus. Cilvēki aizvien raudādami stāsta par to, kā bija jāatdod sava zeme, kura bija dārgs un ilgi lolots sapnis. Tad nāca Latvijas valstiskuma atjaunošana, cerības un daudziem arī vilšanās, nesagaidot to pašu, kā bija pirms kara.
Liela daļa no mums dzīvoja padomju laikā. Mēs vēl zinām un atceramies, kā bija būt komjaunietim, pionierim, kā ir domāt vienu, bet darīt citu, taču mūsdienu bērni to nav piedzīvojuši. Viņi brīnās, kādēļ bija jāstāv rindās pēc sviesta un nevarēja to nopirkt citā veikalā. Viņiem nav šādas pieredzes.
Mums jāsaprot, ka veco ļaužu atmiņas un pieredzētais ir tāda bagātība, kas citur pasaulē ir reti sastopama. Sadarbības partneri Anglijā atzīst, ka apskauž mūs, jo mēs vēl varam ļoti daudz uzzināt par notikumiem pagātnē no cilvēkiem, kuri to piedzīvojuši.
Tomēr atmiņas var vākt par jebkuru notikumu, arī par pašlaik notiekošajiem Dziesmu svētkiem. Tagad tas nebūs tik daudz saistīts ar vēsturi, bet pēc 40 gadiem tā jau būs vēsture. Pierakstīja Māra Majore-Linē
Komentāri