Rudens brīvlaiks skolēniem ir beidzies, un vakar skolas atkal bija bērnu čalu pilnas. Šo brīdi mēs, žurnālisti, gaidījām, jo vēlējāmies savām acīm redzēt, kas notiek skolu ēdnīcās, kā saliek ēdienu galdā, cik ātrā laikā starpbrīdī ir klāt ēdāji un, pats galvenais, vai valsts apmaksātās pusdienas ir cieņā. Tas nozīmē – vai trauki, kas salikti uz galdiem, patiešām ir tukši, kad 25 minūšu starpbrīdis pagājis.
Vislielākā skolas ēdnīca Cēsīs ir Leona Paegles ielā 1, un tajā dienas gaitā tiek apkalpoti divu līdzās esošu skolu skolēni. Tie ir teju 800 audzēkņi, kuri mācās Cēsu Pilsētas vidusskolā, un vairāk nekā 400 audzēkņi, kuri mācās Cēsu Valsts ģimnāzijā.
Gaidot pusdienu starpbrīdi vidusskolas 5. – 12 klašu skolēniem, direktore prognozēja, ka pirmajās minūtēs pie ēdienu izdales veidosies pagara rinda. “Tā būs minūtes 15,” sacīja direktore par skolēniem, kuri par vecāku doto naudiņu izvēlas, kur pusdienos un ko ēdīs. Pieaugušie secina, ka bērni ar naudiņu rīkojas taupīgi – skolā gatavo garšīgas pusdienas, ja vien kompleksajās pusdienās nav kāds ēdiens, kuru bērns nav radis ēst, tiek prasīts komplekss piedāvājums par eiro un 42 centiem.
Viss tieši tā arī notiek. 7. – 12. klašu skolēni raiti nopērk pusdienas, un piecas minūtes pirms nākamās stundas visi jau paēduši. Vislielākā piekrišana ir kā soļankai, tā makaroniem ar sieru – ēdieniem, kurus mēs – 80. gadu skolēni, šajā pašā skolā mācījušies,- neatceramies ar labu prātu. Salipuši makaroni lielā toverī – kas varēja būt sliktāks. Tagad puika, kurš pie garā ēdamgalda palicis viens no pēdējiem un loka iekšā pusdienas ar baudu, noteic tikai vienu: “Siera pie makaroniem varēja būt vairāk.”
Tas gan nenozīmē, ka visi vidusskolas vecāko klašu skolēni dod priekšroku taupīgai pusdienu politikai un pusdieno skolas ēdnīcā ik dienu. Viena daļa pusdienu naudiņu patērē citur, piemēram, apkārtējos veikalos meklējot to, kas mazinātu ēstgribu.
Abu Cēsu lielo skolu audzēkņiem ir vēl kāda iespēja – paēst sabiedriskās ēdināšanas iestādē. Tā iekārtota sporta kompleksa kafejnīcā. Tur arī ir izvēle. Vakar puiši pie galdiņiem ar apetīti ēda frī kartupeļu porcijas un karbonādes. Meitenes, zinot, ka spēku vajadzēs, jo todien gaidāma sporta stunda, arī uzņēma enerģiju ar ēdienu. Frī kartupeļi ar salātiem un minerālūdens pudeli meitenei izmaksāja 2,40 eiro, puisis, kurš apēda frī kartupeļus un karbonādi un sacīja, ka dzēriens nebūs vajadzīgs, samaksāja 2,10 eiro. Jautāts, vai nebūtu izdevīgāk ēst skolas ēdnīcā, puisis apgalvoja, ka pat nedomā uz turieni iet, šogad tā arī nav bijis. Meitene sacīja, ka viņai “izlūki” no rīta atsūta īsziņu, kas todien paredzēts kompleksajās pusdienās, un tad viņa pieņem lēmumu, kur pusdienos par vecāku doto naudu.
To klausoties, jāsaka, ka gadsimti mainās, bet ēšanas paradumi tie paši. Ja ir iespēja izvēlēties un kabatā rodama vecāku dotā pusdienu nauda, tad vidusskolas vecumā daudziem gribas skolas ēdnīcai mest līkumu. Tikai mums, 80. gadu vidusskolēniem, bija paradums ēst turpat klasē līdzpaņemtās pusdienas un, pēc starpbrīža ienākot klasē, skolotāja pēc smaržas saprata, kādi salātiņi meitenēm skolas somās bijuši līdzi.
Komentāri