Bez tam jāapgūst arodizglītības vidējās izglītības programma. Tas nozīmē, ka audzēkņiem ir jāpabeidz arī vidusskola. Bet ir saskatāms tas moments, ka daudzi
šeit vidusskolu nevarētu pabeigt, ņemot vērā to , kā beiguši 9. klasi. Negribu
meklēt vainīgos, bet fakts
ir tāds. Pie mums nāk tādi, kuri vidusskolu spēj pabeigt un ir arī arodā erudītāki. Tāpēc
pedagogiem strādāt ir vieglāk.
Uz skolu audzēkņi nāk, bieži vien nezinot, ko tad īsti mācīsies. Domā, ka te būs viegli, ka te tikai arods jāapgūst, bet, kad saskaras ar tām prasībām, kādas ir ne tikai vidusskolas, bet arī aroda izglītības sadaļā, atklāj, ka tās ir augstas. Kad jāmācās fizika, matemātika, pārliecinās, ka te nav tas lauciņš, kādu iedomājušies.
Mūsu skola nav liela, palaban te mācās 444 skolēni. Un, protams, mēs ar savu arodskolu neatrisinām visas problēmas, kas kļuvušas aktuālas tautsaimniecībā. Mēs tās atrisinām tikai noteiktai uzņēmēju daļai, tiem, kuri ar mums sadarbojas. Mūsu datu bāzē ir apmēram 90 uzņēmumi, ar kuriem jebkurā brīdī varam kontaktēties, saņemt prakses vietas. Tā kā faktiski tādas problēmas, ka nav, kur iziet praksi, par ko runā, mūsu skolā nav. Tie uzņēmēji, ar ko sadarbojamies, arī tiek pie jauniem speciālistiem. Pārējie, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ nav šajā apritē iesaistījušies, varbūt arī saņem tos sliktākos absolventus vai nesaņem nevienu.
Uzskatu, ka nav stingri izstrādātas valstiskas politikas. Skolas taču tikai izpilda valsts pasūtījumu. Mēs esam stingri ierobežoti, bet tajā pašā laikā varam programmas mainīt, ja uzņēmēji
nāk pie manis un saka: “Mums mehāniķu tik daudz nevajag, mums vajag to un to.” Skola būtu gatava iet pretī uzņēmējiem, bet … nevaram tik ātri pārstrukturizēt
infrastruktūru. Vajadzīgs
finansējums,
iestrādnes, bet tā jau atkal lielā mērā ir valsts kompetence.
Domāju, lai tas akmens kustētos no vietas, ir vajadzīga uzņēmēju, Izglītības ministrijas un, protams, arodskolu sadarbība.
Vispār pēc dabas jau kopš bērnības esmu vērotājs. Visas šīs problēmas ir radušās laika gaitā. Vecā gvarde aiziet. Juku laikos soclaiku cilvēki neizturēja pārmaiņas – zaudēja darbu, dzīvokļus un dzīvesprieku. Juku laiki cilvēkus izsita no sliedēm. Radās strādnieku kritums, viņi vairs neatbilst jaunajām prasībām, nevar pielāgoties uzņēmēju striktajām prasībām un dzīvē ir padevušies. Otra lieta bija arodizglītības intensitātes samazināšanās. Samazinājās prasību līmenis, atteicāmies no vairākām programmām. Arī mūsu skolā nemācīja mehāniķus. Es kā mehāniķis atnācu, mācību bāze bija, un atjaunoju šo programmu. Tās arodvidusskolas, kas bija padomju laikos, sabiedrības acīs sevi kaut kā degradēja ar
zemo zināšanu līmeni. Tas stereotips varbūt vēl tagad kaut kur kā rēgs klejo, un bērni tāpēc no arodizglītības izvairās, domājot, ka tas ir kas slikts. Mūsu uzdevums patlaban ir pacelt arodizglītības prestižu un imidžu. Jāpielāgo mācību programmas, tām jābūt teatrālākām. Jāuzlabo arī programmu
saturs, jāmāca ne tik sausi
lekcijās, kā to pie mums pārsvarā dara.
Protams, par šīm problēmām ir ne tikai jārunā, bet jācenšas tās arī kaut kādā veidā risināt, sadarbojoties visām iesaistītajām pusēm.
Pierakstījusi Liene Lote Sīle
Komentāri