bijusī izglītības metodiķe Cēsu rajonā
Mūsu attieksme radīja šo krīzi, kuru patlaban pārdzīvojam. Attieksme, kura ļoti mainījās pēdējos gados. Sabiedrībai sajuka mērķi ar līdzekļiem. Tas ļoti labi atspoguļojās jauniešos. Uz jautājumu – kāpēc jāstrādā, agrāk skolēniem bija atbildes – man no tā būs gandarījums, sevi realizēšu, būs interesanta dzīve, būšu noderīgs. Pēdējos divos gados atbildēs sāka dominēt tikai nauda un vēlme labi dzīvot. Pat skolas savās reklāmās, sarunās ar bērniem sāka uzsvērt, ka galvenais ir labi atpūsties, ka to pie viņiem varēs īstenot, nepaskaidrojot, no kā atpūsties. Laba atpūta taču seko labi padarītam darbam.
Arī starptautiski pētījumi parādīja, ka postmodernisma valstīs, kāda ir arī mūsējā, arvien augstāka vērtība tiek piešķirta naudai un atpūtai. Krīze jau klauvēja pie durvīm. Nu esam piedzīvojuši garīgo krīzi, pazaudējot pamata izpratni par lietām, par to, kas mums katram svarīgs un vērtīgs. Mēs taču arvien mazāk runājām par kvalitāti, vairāk par kvantitatīviem rādītājiem.
Pienācis laiks pārvērtēšanai, sabiedrībai atkal ir iespēja kļūt labākai, vairāk vērstai uz personības izziņu, atbildības uzņemšanos par savu dzīvi. Strādājot ar bezdarbniekiem, bieži sastapos ar attieksmi – kādu profesiju piedāvāsiet, tādu izvēlēšos. Bet jāsāk ar to, ko, tu, bezdarbniek, gribi, un jāizvērtē, ko tu vari no tā, ko gribi. Kādu laiku esam dzīvojuši, domājot tikai par naudas taisīšanu – no naudas uz naudu. Tagad saprotam, ka nevienam tādu darbu nevajag. Pienācis laiks ieskatīties, ko tad mēs pa īstam gribam darīt. Man liekas, Dieviņš devis laiku pārdomām, meklējot darbu un sevis pielietojumu tajā, kas darītāju interesē, darbā, kas dod gandarījumu, darbā, bez kura nevar dzīvot. Ja nevari nezīmēt un nerakstīt, tad zīmē un raksti, bet ja ne, tad naudas dēļ velti neķērnā papīru.
Kas pašlaik ir citādāks? Mēs bijām iesākuši dzīvot ar uzskatu, ka galvenais ir gribēt un vēlēties kaut ko iegūt, neaizdomājoties, vai mums to vajag. Mums visu laiku pa priekšu gāja neierobežota, neizvērtēta gribēšana. Nu un kas ir tagad? Bezdarbnieki ar diviem, trim telefoniem, ģimenes ar divām mašīnām, vairākiem dzīvokļiem. Gribējām to visu. Bet vai mums tos vajadzēja? Par visu taču jāmaksā. Pat tagad, esot krīzē, nespējam izvērtēt, vai mums visu to vajag, vai ņemt un atstāt tikai reāli vajadzīgas lietas. To gan ir grūti izdarīt, ja nupat bijusi aizraušanās ar miljonu pelnīšanu. Miljonu, kurus kapā līdzi nepaņemsi. Ne reti cilvēki, no pārstrādāšanās bezsamaņā nokrituši, nāca pie apgaismības – man to steigu nevajag, es gribu dzīvot. Krīze ir laiks, lai nemuktu no sevis. Tā dod laiku pārdomām. Paldies Dievam par to.
Ja mēs nedomāsim īstermiņā – no kā ātrumā atteiksimies, ko saīsināsim, bet padomāsim tālejoši – kā labāk dzīvot, atstājot to, ko vajag, mēs sapratīsim, ka viss mums jau ir. Nav taču bijis ne kara, ne zemestrīces vai epidēmijas. Nekā tāda, kas būtu atņēmis mūsu resursus. Cilvēkiem ir saglabājies intelekts. Kvalitāte nav pasliktinājusies. Tādi paši kā pirms novembra, kad sākās krīze, esam palikuši. Mums ir tā pati izpratne par labu dzīvi. Tas, ko mēs, padomju laika cilvēki, nezinājām, piemēram, ko nozīmē ar ģimeni kopā labi pavadīt laiku, kopt ģimenes attiecības. (Atcerēsimies slaucējas, kuras strādāja no rīta līdz vakaram, bērnus atstājot piesietus pie gultas, lai tālu neaiziet.)
Ar savu intelektu un izpratni par lietām varam izvētīt, ko katrs vislabāk varam darīt un kas reāli vajadzīgs. Taču problēmas ir. Iedziļināties negribas. Tas nozīmē, ka vēl nemaz tik slikti nav. Taču, jo ātrāk katrs
uzņemsimies atbildību un domāsim, jo ātrāk iziesim no krīzes. Cilvēki saka – ārprāts, viss it kā notiek vienā reizē – reģionālā reforma reizē ar krīzi – ārējo, iekšējo, garīgo. Bet varbūt satricinājums būs pietiekami liels un mēs beidzot pamanīsim jēgu – kāpēc un ko mēs darām? Kamēr satricinājums ir neliels un tā novēršanai atliek tikai atteikties no kaut kā lieka, nevis mainīties pašiem, gaidītā rezultāta nebūs. Ja sistēma uztur sevi, tā ir dzīvotspējīga pa vecam. Tāpēc es ļoti cerīgi skatos uz krīzi. Pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri