, “Druvas” aptaujas “Gada cilvēks 2002” tituls “Par drosmīgu rīcību ugunsgrēkā”
Ar Alisi Freimani “Druvas” aptaujā titulus ieguvām, pateicoties kādam notikumam. Toreiz vēl bijām 7. klases skolnieces, kad tepat Cēsīs izglābām meitenīti no degošas mājas. Vēl tagad bieži ar Alisi atceramies tās dienas notikumus. Sākumā, protams, mūs pazina uz ielas, bet tagad laiks ir pagājis. Kaut gan abas ik pa laikam pārrunājam, kā mēs darītu tagad. Kā rīkotos? Arī vecums mums šobrīd cits. Pieļauju, ka izpratne par notiekošo būtu citādāka. Mūžam atcerēšos to situāciju. Māja deg, bet kur un kam jā-zvana? Iestājas panika un vairs nesaproti, neko neatceries. Toreiz Alise atcerējās, ka krustojumā pie skolas stāvēja policija, un skrēja saukt palīgā. Iepriekš gan izvilkām meitenīti no degošās mājas. Viņa stāvēja pie vēdlodziņa un kliedza. Es paliku pie raudošā bērna, bet Alise aizskrēja pēc policijas. Jā, tas apjukums, domāju, ka tagad tā vairs nebūtu. Protams, paveicās, ka tuvumā bija policija, kas regulēja ceļu satiksmi. Dažkārt par to aizdomājos, ka policijas darbinieki spēj būt ļoti noderīgi, bet gadās, kad vajag, viņu nav. Atminos arī, kā meitenei atnāca mājās brālis un sāka viņu rāt. Tajā mirklī man tas šķita jocīgi. Redzēju arī, kā meitenītes māte nāca uz mājām. Viņai rokā bija sīpolu maisiņš un mirklī, kad viņa ieraudzīja un saprata notikušo, maisiņš izkrita no rokām, viņa sāka skriet. Vai mums pateica paldies? Nē! Atceros, mēs ar Alisi kā mazas muļķītes stāvējām malā un neviens nepienāca. Neko jau nevajadzēja, bet paldies varbūt gribējās dzirdēt. Kādreiz, ejot garām tai mājai, tāpat atminamies notikušo. Vienmēr noskatāmies. Būtu interesanti satikt arī to meitenīti. Gribētu zināt, ka viņai iet labi. Bet šādus spilgtus, lielus notikumus laikam dzīvē neaizmirst nekad. Sākumā arī sapņos to redzēju, bet tagad ne. Tas ir pagātnē, bet daudzi labi darbi droši vien vēl ir priekšā.
Ikdienā mēs esam steigā un diez vai pievēršam uzmanību, ka otram ir slikti. Kaut vai situācijā, ja ejam pa ielu un kāds guļ zemē. Reti kad mēs apstāsimies un noskaidrosim, kas par lietu. Varbūt tās ir bailes un neziņa, ko darīt. Bet, iespējams, ka kauns, ka tādam eju klāt. Bet var gadīties, ka cilvēkam tiešām ir palicis slikti un palīdzība nepieciešama. Domāju, ja kādreiz ar pašiem tā gadīsies, tad gan mūžam atcerēsimies, ka uz ielas pakritušam cilvēkam jāpalīdz.
Bērni, pamatskolēni vēl mazāk par šādām lietām aizdomājas. Vidusskolā ir citādāk. Mēs uz dažādām lietām un norisēm skatāmies kā pieauguši cilvēki.
Zinu, ka tajā mirklī mums vajadzēja palīdzēt, un mēs to izdarījām. Domāju, ka tādā mirklī katrs mūsu vietā būtu tā rīkojies. Nedomāju, ka mēs bijām citādākas, labākas, mēs darījām, kā mums likās tanī mirklī pareizi. Apzinājāmies, ka esam izdarījušas labu darbu, nepagājām garām un palīdzējām.
Mani labie darbi ikdienā? Varētu teikt, ka es nezinu, kas ir mani sliktie darbi, jo tomēr tā ir sanācis, ka cenšos darīt tikai labu. Vārda “labs” jēdziens jau arī ir pietiekami plašs. Labi ir pacelt tantiņai nokritušu maku, labi ir palīdzēt klasesbiedram un paskaidrot, piemēram, nesaprotamu mācību vielu. Apzinos, ka tagad ir ļoti maz laika, kuru varu veltīt ģimenei, draugiem, jo tas pa-iet skolā un dažādos ārpusskolas pasākumos. Gribētos, lai vairāk būtu laika apzināties to, cik varbūt es vai Alise dodam pasaulei. Ko nu pasaulei…. drīzāk skolai, tuvajiem. Cik daudz mēs viņiem nozīmējam? Dažkārt steigā par to aizmirstam. Ikdienā, ja kāds arī uztic bēdu, ierastākā frāze, ko izmetam – “Būs jau labi”! Bet varbūt, ka kādreiz vajag kaut ko vairāk par vārdiem… Vispār man liekas, ka es māku sadalīt laiku tā, lai sanāk visiem. Māku atšķirt labo no sliktā un izvēlēties, ko man dzīvē vajag visvairāk. Arī skolotājam, stāvot trīsdesmit skolēnu priekšā, ir grūti izjust katra noskaņojumu. Kādam varbūt sāp galva, kāds kaut ko nesaprot, bet katru izprast nevar. Redz jau kopumā lielo skolēnu baru. Taču skolotāji cenšas, un gribas ticēt, ka arī mēs kļūstam labāki. Pierakstījusi Liene Lote Sīle
Komentāri