Skolotāji pieprasa lielākais algas. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) tās grib palielināt, bet naudas nepietiek. Kā savdabīgu paskaidrojumu, ka papildu nauda tai ir vajadzīga, IZM ir piedāvājusi skolotāju algu publiskošanu.
IZM ir piedāvājusi jaunu pedagogu algu aprēķina modeli. Tā pamata ideja ir nodrošināt, ka pedagogi par līdzīgu darbu saņem arī līdzīgu atalgojumu un ka skolotājiem tiek pilnībā samaksāts ne tikai par kontaktstundām, bet arī par pārējo darbu – gatavošanos nodarbībām, darbu labošanu. Pašlaik novērojamā atalgojuma nevienlīdzība ir esošā principa “nauda seko skolēnam” iznākums. Skolas, kurās ir maz bērnu, saņem maz naudas – taču mazs bērnu skaits nenozīmē proporcionāli mazāku pedagogu skaitu un to slodzes apjomu. Rezultāts ir tāds, ka dažkārt vienkārši nav līdzekļu, lai skolotājiem apmaksātu viņa darbu pilnībā.
Taču problēma ir ne tikai finansējuma modelī, bet arī skolotājiem maksājamās naudas pieejamībā – saprotamu iemeslu dēļ neviens nevēlas, lai skolotājiem algas vienkārši tiktu savā starpā pārdalītas. Jauns finansēšanas modelis padomā ir, taču papildu naudas, ar ko to darbināt, nav. Ministru prezidente Laimdota Straujuma gan iepriekš norādījusi: ja no IZM puses būs konkrētība un skaidrība par skolotāju algu reformu, arī nauda atradīsies. Taču Izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile ir izteikusies, ka pedagogiem var “tikai cilvēciski ieteikt cerēt, ka kāds palielinājums būs”. Citiem vārdiem – nav pārliecības, ka puses sapratīsies.
Taču diskusijās par priekšdarbiem jaunā pedagogu atalgojuma modeļa ieviešanā bija vēl kāds aspekts – IZM pavēstīja, ka ir nepieciešams publiskot skolotāju algas.
Zīmīgi, ka ideja par algu sadales atklātību tika virzīta tā, it kā būtu likumsakarīgi saistīta ar jautājumu par nevienlīdzības mazināšanu skolotāju atalgojumā. Atklātības ierosinājums bija piedāvāts nevis kā vēlama ideja pati par sevi – lai nodokļu maksātāji redz, kā izglītības nozarē tiek tērēta viņu nauda -, bet it kā lai pārliecinātu kādu, ka pašreizējā situācija ar skolotāju algām nav optimāla. Tādējādi netieši tiek pateikts, ka ir kādi ietekmīgi spēlētāji, kuri tam uz vārda netic. Kas tie ir? Tiešām valdība, Saeima vai valdošās partijas, no kuru atbalsta finansējuma piešķiršana ir atkarīga? Visa sabiedrība?
Savu ideju IZM pamatoja ar to, ka algu publicēšana nodrošināšot valsts līdzekļu lietojuma “pārskatāmību, kontroli un sabiedrības informētību”. Interesanti, kuri tad ir iecerēti un noskatīti par šiem “kontrolētājiem”? Vai iestādes, kas atbild par valsts tēriņu pārraudzību, pašlaik savu darbu nespēj veikt? Pēc tādas pašas loģikas arī Valsts ieņēmumu dienests, kas aizvien aktīvāk interesējas par banku klientu darījumiem, lai medītu nodokļu nemaksātājus, varētu pieprasīt klientu datu nodošanu nevis konkrēti šai iestādei, bet gan publicēšanu tiešsaistē – lai secinājumus izdara un attiecīgi rīkojas visi, kam nav slinkums.
Tādā gadījumā varbūt problēma ir nevis publiskuma un atklātības trūkumā, bet valsts institūciju nespējā efektīvi un godīgi darboties? Ja tā, var jau būt, ka ministrija kā potenciālos finansējuma kontrolētājus ir noskatījusi medijus un ieinteresētos iedzīvotājus, kuri tad varētu sekot līdzi tiešsaistē publicējamajai informācijai par to, kas ko ir saņēmis. Tikai – vai tas nudien ir efektīvākais risinājums un vai tādā gadījumā vispirms nav novēršamas citas problēmas?
To, ka algu publicēšana pati par sevi var neviest vajadzīgo skaidrību, ilustrēja arī diskusijas valdībā, kad šis jautājums tika skatīts. Izskanēja iebildes pret IZM piedāvājumu, kas paredzēja datus publiskot kompleksās tabulās. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs žēlojās, ka tādas tabulas neviens, izņemot grāmatvežus un pašu IZM, nevarēšot saprast – tāpēc jāpublicē vien tas, cik kurš saņēmis. Taču tieši šeit parādās risks, ka iecerētā atklātība ir pārvērtēta. Skolotāju algas nosaka daudzi faktori, un tikai tie visi kopā var paskaidrot, kāpēc kādam pedagogam ir tāda vai cita alga. Lai pieejamos datus varētu lasīt un saprast, pašam lasītājam ir nepieciešamas atbilstošas zināšanas. Uz vienkāršotas informācijas pamata var izdarīt tikai vienkāršotus secinājumus.
Šīs nepilnības gan nav arguments, lai algas turētu noslēpumā. Jautājums ir tikai par to, ko ar to attiecīgās institūcijas vēlas panākt. Viena lieta ir publiskošanu izmantot par argumentu konkrēta jautājuma risināšanai vienā sfērā, bet pavisam cita – spēt pateikt, ka tas tiek darīts paša atklātības principa dēļ. Var teikt: ja reiz sabiedrība maksā nodokļus, tad sabiedrībai ir jābūt iespējai sekot līdzi naudas izlietojumam. Ja tam piekrītam, ir nepieciešams publicēt visu valsts un pašvaldību darbinieku algas, nevis kā pašlaik, tikai ierēdņu algas.
Vai ar to kaut kas būs līdzēts? Vai vispārējam publikas viedoklim par to, cik lielai vai mazai ir jābūt skolotāja, mediķa, policista, apkopēja algai, ir jāļauj vismaz netieši ietekmēt šo algu reālo apmēru? Varbūt – ir valstis, kurās šādi principi veiksmīgi darbojas. Taču galvenais – visiem ir nepieciešami vienādi noteikumi. Jānis Buholcs
Komentāri