Nevar saprast – dusmoties, izbrīnā saķert galvu vai noteikt, ka nožēlojami, un nopūsties. Vakar Saeimas deputāti pieņēma grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā. Rudenī gaidāmajās vēlēšanās balsis skaitīs ar rokām. Jāatgādina, ka vēlēšanu atbildīgajā procesā tāpat jau daudz kas jādara ar rokām. Vispirms pārbauda reģistrācijas aploksnes, tad – vēlēšanu aploksnes, tās izšķiro – kuras ir derīgas un kuras nav. Visu to pārbauda divas reizes. Atverot vēlēšanu aploksni, pārbauda, vai tajā ir derīga vēlēšanu zīme. Vēlēšanu zīmes sašķiro pa partijām, lai zinātu, cik par katru partiju ir nodotas balsis konkrētajā vēlēšanu iecirknī. Tikai tad palīgā tiek ņemts skeneris, kas otrreiz pārskaita vēlēšanu zīmes. Tāpat skeneris saskaita atzīmes par un pret, vēlēšanu komisija uz ekrāna seko, vai tehnoloģija sapratusi vēlēšanu biļetenu. Skaitot ar rokām, vispirms jau tas būs ilgāk un, protams, var gadīties cilvēciska kļūda.
Valsts amatpersonas uzsver, ka Saeimas vēlēšanas notiks un viss būs kārtībā. Bet ne jau kaut kas rodas ne no kā. Nodrošināt manuālu balsu skaitīšanu rosināja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, paužot bažas par informācijas tehnoloģiju ietekmēšanas riskiem. Eiropas Prokuratūra izmeklē iespējamos pārkāpumus IT iepirkumos un to iespējamo ietekmi uz 2026. gada Saeimas vēlēšanu procesu.
Tā vien šķiet, ka Latvija ir pilna grābekļiem, uz kuriem kāda amatpersona noteikti uzkāps. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās problēmas sagādāja skeneri un vēlēšanu komisijas daudzviet Latvijā bija spiestas balsis skaitīt ar rokām. Sekoja skandāls, no amata atkāpās viedās administrācijas reģionālās attīstības ministre un Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja, Valsts digitālās attīstības aģentūras direktoru atlaida… Katrs politiķis, kurš toreiz tika pie vārda, izteica nosodījumu un solīja, ka Saeimas vēlēšanās gan problēmu nebūs. Kaut kā neizdodas to panākt. Kad uzkāpj grābekļa zariem, tad ar kātu dabū pa galvu un vismaz kāda ideja atlec, bet politiķi un tehnoloģiju attīstītāji, šķiet, lepni uzkāpuši uz purva akača, izkāruši karogu un lēni grimst.
Ir lietas, kuras latvietim vidējam, kurš ir arī vēlētājs, grūti saprast. Kāpēc pirms gadiem vēlētāju balsis varēja skaitīt tehnoloģija, tagad vairs ne. Saprotams, ka tas, kas derēja vakar, šodien ir novecojis un jārada atbilstošs mūsdienu vajadzībām. Kāpēc tas nav izdarīts?
2015. gadā presē bija lasāmi virsraksti, ka Latvija sevi pozicionē kā IT lielvalsti. Vienīgā no Baltijas iekļuvusi to 10 valstu topā, kas iedzīvotājiem nodrošina labāko fiksēto platjoslas internetu.
“Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030” ierakstīts: “Izveidot valsts pārvaldi, kas ir efektīva, spēj ne tikai ātri reaģēt uz pārmaiņām, bet arī paredzēt un virzīt tās, radot sabiedrībai nozīmīgus un nākotnē nepieciešamus pakalpojumus, un kurā aktīvi līdzdarbojas lielākā daļa Latvijas sabiedrības.”
2024.gada beigās Latvijas Universitātes profesors Jānis Bičevskis vērtējis informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (ITK) nozari un atzinis: “Latvijā ITK sistēmu attīstība ir ministriju ziņā, bet tur īstu profesionāļu nav. Latvijā ir nepieciešams ITK sistēmu “galvenais konstruktors”, jo procesi notiek nekoordinēti, ITK sistēmu izstrādē tiek izmantotas kļūdainas metodes, pie to izstrādes netiek pielaisti gudrākie prāti. Ir tipiskais valsts pasūtījumu modelis, kas ir pelnīšanas pasākums – kaut ko uzprogrammē, nodod, bet, kas notiek tālāk, nevar pateikt. Produkts ir nodots, nauda ir saņemta, un par pārējo var aizmirst. Šis produkts tad kļūst slikti lietojams, nemoderns. Spilgtākais sliktais piemērs ir bijis medicīnā e-veselības sistēma.
Situācija ir bēdīga. Pirms 20 gadiem Latvijas IKT nozare bija tālu priekšā Lietuvai un Igaunijai, bet laika gaitā šīs pozīcijas ir zaudētas. Ir arī pozitīvi piemēri – CSDD sistēma, kas tiek aizvien uzlabota -, taču tie ir izņēmuma gadījumi.”
Kāpēc nevaram? Pietrūkst prāta? Profesionāļi par piedāvāto naudu nav gatavi izstrādāt programmas valsts institūciju vajadzībām? Pēc “Eurostat” datiem līdz 2019. gada sākumam Latvijā un Lietuvā bija gandrīz vienāds IKT darbinieku skaits, bet Igaunijā bija mazāks. Taču pēdējos piecos gados Lietuva to ir dubultojusi, bet Igaunija Latviju ir apsteigusi.
Iespējamā korupcija IT iepirkumos, kas saistīti arī ar vēlēšanu organizēšanu, jau ir sekas, kam iepriekš nesaprastam un nepadarītam. Vai valdībai nebūtu vispirms jāmeklē cēloņi, kāpēc kaut kas nenotiek vai arī notiek tā, kā nav pieņemami? Starp citu, Digitālās transformācijas pamatnostādnēs 2021. – 2027. gadam teikts, ka “IT nozares attīstība fokusējas uz digitalizāciju, inovācijām un eksportspēju, izmantojot ES fondu finansējumu , LIAA atbalstu”. Ar finansējumu it kā viss kārtībā, bet pārējo…
Bet patiesībā tā ir tikai tāda spriedelēšana, liekot kopā kādus pieejamus faktus. Problēmas, šķiet, tomēr daudz dziļākas, iekapsulējušās dzīvošanai. Protams, ja ļaus.
Komentāri