Viņnedēļ runāju ar vienu Cēsu uzņēmēju. Viņas lietišķi iekārtotajā birojā viena siena ir balta un uz tās uzrakstītas dažas prātā paturamas atziņas. Piesaistīja viena: “Neveido pieņēmumus.”
Cita Cēsu uzņēmēja, atmetot studiju un pedagoga prakses radītos pieņēmumus par valodas mācīšanos, izveidoja savu radošo pārsteigumu. Mazliet dauzonīgu mācīšanās metodi, kas ļauj dalībniekiem priecāties un baudīt ne vien savus sasniegumus, bet arī kļūdas.
Tā nu ir gadījies, ka cilvēks atšķirībā no kaķa vai eža nepiedzimst par to, kas viņš ir. Par cilvēku ir jākļūst, turklāt katru rītu no jauna. Tas prasa piepūli. Priekšstati ir izpalīdzīgi, tie piedāvā aiztaupīt pūles būt pašam un vēlīgi sēdina plašstraumes pieņēmumu karuselī. Tajā var ērti griezties uz riņķi, skatīt atkārtojušamies gadalaiku ainas un noticēt, ka tāda ir dzīve.
Šķiet, vienīgais drukātais izdevums Latvijā, kas neveidoja pieņēmumus, bet tos ar parupju eleganci grāva, janvārī izdeva pēdējo burtnīcu un beidza savas gaitas. Cēsnieks Uldis Tīrons pirms 30 gadiem uztaisīja “Rīgas Laiku” un ar savu, kā viņš pats saka, Vinnija Pūka bandu devās ceļojumā. Žurnāls gāja savus ceļus, savā tempā, un tam bija nospļauties par to, vai “mīļais lasītājs” spēj tikt līdzi. Ja papūlējies un nojauci priekšstatu par savu kuslumu, varēji būt tā ceļabiedrs.
Tas nebija labs bizness ( ja runājam par naudu), drīzāk pliko kulšanās pa nātrēm. Žurnāls piedzīvoja gan redakcijas mantas aprakstīšanu, gan regulāras izdevēju maiņas, un daži tā ceļa biedri savos atvadu vārdos, aiz bēdām prātu zaudējuši, pilnīgi nopietni aicināja, ņemot vērā “Rīgas Laika” devumu domāšanas un valodas kopšanā, to kanonizēt un uzlikt Valsts kancelejai par pienākumu nodrošināt izdevumam saules mūžu!
Pēdējā “Rīgas Laika” numurā lasāma Arņa Rītupa saruna Parīzē ar Fransuā Marī Banjē. Fotogrāfu, kuram “katrs portrets ir logs uz likteņa priekšā stāvošu dvēseli”. Intervijā mākslinieks runā par to, ka mūža nogalē jāievieš sevī kaut kāda kārtība. Bet kārtību rada nejaušība un laiks. Arī tādas parādības kā “Rīgas Laiks” vai filma “Straume”, diemžēl vai par laimi, nedzimst no labas apņemšanās un dāsni piešķirta budžeta, tās sarūpē nejaušība un laiks…
Jaunā Rīgas teātra izrādē “Latviešu mīlestība” vienā no ainām sieviete un vīrietis gados runājas par to, ka varētu saiet kopā. Kājas vairs lāgā neklausa, gadās pakrist, un tad vajag kādu, kurš palīdz piecelties.
Saiet kopā ar “Rīgas Laiku” vairs nesanāks, žēl, jo vajag tomēr kādu, kurš kaut vai reizi mēnesī uzdod nemainīgo “Rīgas Laika” interviju noslēguma jautājumu – kas ir galvenais, ko dzīvē esat sapratis?
P.S. Vispār jau stulbs jautājums, bet kaut kā izceļ no pieņēmumu leijerkastes melodiskā snauda un vedina lūkoties pēc – “loga uz likteņa priekšā stāvošu dvēseli”.
Komentāri