Protams, alkohols, neveselīgs dzīvesveids un nepiemērota pārtika samazina cilvēku mūža ilgumu. Protams, ja alkohola lietošanu uzskata par normu, tad gan valstij, gan cilvēkiem pašiem tas rada arī milzīgus finansiālus zaudējumus. Tomēr sākt veselības aprūpes sakārtošanu galvenokārt ar runām par veselīgu dzīvesveidu ir vismaz dīvaini. Tad jau arī ugunsgrēks būtu nevis jādzēš, bet vispirms jāapspriež, kāpēc tas sācies un ko teorētiski vajadzētu darīt, lai nesāktos nākamais ugunsgrēks.
Neviens, arī veselības ministrs, nenoliedz, ka veselības aprūpes pakalpojumi lielāko tiesu ir pieejami tikai turīgajiem, bet pārējiem ar ģimenes ārsta nosūtījumu vai nu jāgaida garās rindās, vai jāmaksā pašiem. Kārtējo reizi tiek pieminēta e-veselība, kas Latvijā jau tiek ieviesta gadus desmit, bet tā arī nav ieviesusies. Taisnība – , ja šī sistēma darbotos, pacientiem nebūtu jātērē stundas un reizēm pat dienas, lai noskaidrotu, kurā veselības aprūpes iestādē daļēji valsts apmaksātais pakalpojums (procedūra) ir pieejams bez garām rindām. Tiesa gan, ministram laikam ir paslīdējis garām tas, ka izvēles iespējas ir tikai rīdziniekiem un varbūt vēl dažu lielo pilsētu iedzīvotājiem. Pārējiem izvēles iespēju nav – vai nu gaidi rindā, vai maksā par ceļu turp un atpakaļ un brauc uz citu vietu. No daudzām apdzīvotajām vietām ar sabiedrisko transportu tas vispār nav iespējams, ja nav paziņu vai radu, pie kuriem pārnakšņot. Turklāt, apspriežot rindu problēmu, netiek pamanīts, ka bieži vien rindu nav pie tiem speciālistiem, par kuru darba profesionalitāti ir pamats šaubīties. Moderna un reizēm pat ļoti moderna aparatūra ir daudzās Latvijas veselības iestādēs, bet sarunās ar nozaru speciālistiem ne reizi vien nācies dzirdēt, ka trūkst profesionālu speciālistu, kas prot “bildes” un izmeklējumu rezultātus nolasīt. Neapšaubāmi, ir skaidrs, ka Latvija nav bagātā Norvēģija, kur pašvaldība (reģions) apmaksā pacientam vajadzīgās konsultācijas un izmeklējumus pie privātprakses ārsta, ja valsts apmaksātais pakalpojums rindā jāgaida ilgāk par zināmu laiku. Tomēr sākt risināt problēmu ar runām par to, ka nevajag pārmēru lietot alkoholu, ir pavisam aplam, vēl jo vairāk tādēļ, ka daļa samilzušo problēmu veselības aprūpē nav attiecināmas uz iedzīvotāju kaitīgajiem ieradumiem. Piemēram, onkoloģiskās slimības Latvijā ir otrais nāves cēlonis pēc sirds un asinsvadu slimībām. Ar vēzi slimojošo skaits pieaug no gada gadā, tā tas ir ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, un nozares speciālisti arī publiski ir pauduši, ka agri vai vēlu būsim spiesti lietot terminu “epidēmija”. Sabiedrība noveco, vide kļūst aizvien “ķīmiskāka”, pieaug stress un spriedze ikdienā. Jā, taisnība ir arī tā, ka daudzi tiešām ir mazkustīgi, ar lieko svaru un maz interesējas par to, ko ēd, un pie ārsta iet tikai tad, ja jūtas jau pavisam slikti. Par to tiešām ir jārunā un jāskaidro, ka par veselību vispirms katram ir jārūpējas pašam. Tajā pašā laikā tiek klusēts par to, ka Latvijā ir viszemākā inovatīvo zāļu pieejamība onkoloģijā, pat ja salīdzina tikai ar Lietuvu un Igauniju, kas tomēr nav turīgāko Eiropas valstu vidū. Ja paskatās 12 inovatīvu zāļu sarakstu, atklājas satriecoša aina: Latvijā nevienu no šīm zālēm neiepērk valsts/ slimnīcas organizētā iepirkuma procedūrā jeb tenderā. Jāpiebilst, ka šo inovatīvo zāļu indikācijas ir paredzētas 23 ļaundabīgo audzēju veidu ārstēšanai. Lietuva un Igaunija tās iepirkuma procedūrā iegādājas 11 vēža veidu ārstēšanai.
Dažādu neatrisinātu jautājumu uzskaitījumu veselības aprūpē varētu turpināt. Piemēram, tas, ko dēvē par finanšu menedžmentu. Ir veselības aprūpes iestādes, kas ļauj pacientiem rēķinu apmaksāt pa daļām, bet ir arī tādas, kas par to negrib ne dzirdēt. Naudas daudzumu pacientu maciņos pa daļām apmaksājams rēķins nepalielinās, bet samaksājušo skaits tomēr palielinātos. Nupat ir izskanējusi pavisam nesaprotama ziņa: nākamā gada budžeta projektā finanses darba samaksas paaugstināšanai veselības aprūpes darbiniekiem ir paredzētas tikai minimālās algas pieaugumam, bet tas nozīmē, ka atbilstoši pastāvošajam darba samaksas regulējumam nozarē zemākā darba algas likme māsu palīgiem, māsām, vecmātēm un ārstu palīgiem būs vienāda. Runājot “vecajās kategorijās” – sanitāriem, medmāsām, feldšeriem un vecmātēm būs vienāda minimālā alga. Tātad izglītībai un prasmei jeb profesionalitātei veselības aprūpē nav nozīmes, un tas ir nopietns signāls medicīnas darbiniekiem aizbraukt no Latvijas, tā vēl vairāk ārdot jau tā sapluinīto veselības aprūpes nozari. Sallija Benfelde
Komentāri