Ievadā Valsts prezidente norādīja, ka reģionālā prese ir vienreizējs informācijas avots, kas atrodas vistuvāk reģionu lasītājiem. Šos izdevumus laucinieki parasti respektē, tie piedalās lasītāju gaumes un viedokļu veidošanā. Prese met informācijas tiltu starp dažādām sabiedrības daļām – darba ņēmējiem un devējiem, vecākiem un bērniem, pašvaldībām un iedzīvotājiem… Kāda ir sabiedrības līdzdalība vēlēšanās, daudzējādi atkarīgs arī no tā, kā lasa medijus.
-Kā neticīgos vēlētājus pārliecināt, ka uzskats – vēlēšanām nav nozīmes, jo tāpat nekas nemainās – nav pareizs?
– Šim jautājumam nevajag pieiet vienkāršoti, jo tas ir bīstami. Mediju uzdevums ir aicināt domāt. Nevar taču būt, ka viss ir slikts. Jāaicina sabiedrība vērtēt, kas ir slikts. Ja nevar atšķirt labo no sliktā, tad cilvēks neko nespēj pareizi izvērtēt. Jāpalīdz domāt. Domāt nozīmē analizēt un izvērtēt.
-Jebkurās vēlēšanās ir noteikts procents, kas nepiedalās.
-Savulaik vēlēšanās piedalījās 99, 99 procenti. Jo vairāk piedalās demokrātiskās vēlēšanās, jo demokrātija ir stiprāka. Kā lai darbojas valsts pārvalde, ja liela daļa vēlētāju, ar balsošanu izraugoties partijas, neizsaka savu viedokli.
Satrauc it kā slēpts aicinājums – viss ir slikti, esam bezspēcīgi, labāk neko nedarīt. Iznāk, ka paši neesam spējīgi sevi pārvaldīt, jāraugās uz kādu stiprāku valsti, jāsauc tā palīgā. Esam ieguvuši brīvību, bet nespējam to pat izmantot. Tā taču nevar būt. Iznāk, ka daļa iedzīvotāju ir tik slinka, politiski neitrāla, apātiska, ka pat vēlēšanu listēs nevar ievilkt krustiņus vai mīnusus.
-Vēlētāji secina, ka Rīgā ceļ par valsts naudu, bet citur, piemēram, Ventspilī, par pašvaldību. Naudu reģioniem nesadala taisnīgi.
-Tie ir partiju politikas jautājumi, kāda kurai ir reģionālā politika.
Taču jāņem vērā, ka galvaspilsētā ir tāda infrastruktūra, kas pieder visai valstij. Tāda ir, piemēram, Nacionālā bibliotēka. Nevajag sajaukt Rīgu kā pašvaldību, par ko atbild tā, ar Rīgu kā galvaspilsētu, par ko atbild visa valsts.
-Varbūt nepilnīgs ir vēlēšanu likums? Deputāti nejūt atbildību vēlētāju priekšā.
– Vēlēšanu likumu pieņem Saeima. Pašreizējais likums ir līdzšinējās politiskās sistēmas rezultāts. Svētīga ir piecu procentu barjera.
Ideāls vēlēšanu veids vispār nav iespējams, katram ir savi plusi un mīnusi. Tas, ka deputāts nav atsaucams, ir fundamentāls princips. Nevienā demokrātiskā valstī deputātu nevar atsaukt citādi, kā tikai tad, ja viņš ir krimināli sodāms. Ja tauta deputātu ievēlējusi, viņam jāpaliek Saeimā un tajā jāstrādā līdz nākamajām vēlēšanām.
Deputātam ir imunitāte, viņš aizsargāts no kaitīgām ietekmēm. Deputātu drošība ir apdraudēta tur, kur ir diktatūra, tur deputāta darbs ir bīstams.
Kāpēc dažkārt deputāts atstāj partiju, no kuras ievēlēts? Iespējams, ka partija nav palikusi uzticīga pirmsvēlēšanu principiem. Svarīgi arī, kāpēc deputāts ievēlēts – kā personība vai kā pie partijas piederošs.
Un varbūt nemaz nevajag visus deputātus piesaistīt partijām un to disciplīnai. Ja jau kāds kļūst disidents, lai no partijas aiziet un darbojas kā neatkarīgais deputāts.
– Vai jūs kā Valsts prezidente saskatāt starpību starp rīdzinieku un laucinieku dzīvi?
– Redzu lielas atšķirības. Laukos ir vairāk bezdarbnieku. Taču ir arī tādi, kas nemaz strādāt negrib, kuri nav spējīgi darba vietā noturēties.
Daži domā, ka, ja cilvēkam ir slikti, tad viņš ir attaisnojams, vainīgi ir citi. Bet vai izmantotas visas iespējas? Piemēram, pārkvalificēšanās. Vai meklēta palīdzība pie politiskās partijas, par kuru balsots? Un vienmēr svarīga ir nostāja, ko katrs var darīt vairāk un labāk gan sevis, gan visas valsts labā. Runa vēlreiz ir par iespēju izmantošanu.
-Iedzīvotājus satrauc nesaskaņas starp iekšlietu ministru un viņa padotajiem.
– Iekšlietu ministrijā ir smagi, grūti izprotami un attaisnojami notikumi. Un tie krājas viens virs otra, viens otram blakus. Kas tikai viss nav šīs ministrijas darbinieku ikdienā. Neuzmanība. Disciplīnas un atbildības trūkums. Tas nevienam nenāk par labu. Un tad veidojas situācijas, kurās robeža starp dzīvību un nāvi ir sekundi īsa, kad neko vairs nevar novērst vai labot.
– Ministri bieži nav profesionāļi. Vai pareizs ir tāds valdības veidošanas princips?
– Ir iespējama divējāda pieeja – vai nu ministri ir attiecīgi speciālisti, vai administratori. Ja ministrijas darbinieki ir spējīgi un gudri speciālisti, tad ministram der būt labam administratoram, lai pieņemtu iespējami pareizos lēmumus visas nozares interesēs, nevis kādai struktūrvienībai par labu.
Žurnālistu domas dalījās. Daļa uzskata, ka ne vienmēr (pat bieži) ministri nav speciālisti, taču arī administratori ir slikti. Nepievilcīga iezīme ir sava veikuma izcelšana un priekšteču darba neatzīšana, pat nomelnošana. Dažkārt izklausās, ka tikai konkrētā ministra darbības laikā sākusies īstā nozares attīstība.
Kādas reģionālās avīzes žurnālists izteica savu lasītāju viedokli – atļaut vairākām mazajām partijām, kuras nav sasniegušas piecu procentu līmeni, pēc vēlēšanām apvienoties, dabūt summā piecus procentus vēlētāju balsu un iegūt attiecīgu deputātu skaitu Saeimā.
Valsts prezidente šo priekšlikumu uztvēra skeptiski. Ja jau pirms vēlēšanām partijas nevarēja vienoties, tad pēc kāda principa apvienoties un apvienot balsis. Kreisajām un labējām?
Vērtējot prezidentes pilnvaru laika veikumu un neiespēto, V. Vīķe – Freiberga izteicās, ka kļūdas vērtēs vēsture, taču par galveno veikumu uzskata prezidentūras institūta nostiprināšanu pašu mājās un starptautiskā mērogā.
Komentāri