Kopš 1990. gada 4. maijs ik gadus tiek sagaidīts ar vairāk vai mazāk optimistisku noskaņu, Neatkarības deklarācija, ko toreiz pieņēmām, bija pamats turpmākiem suverenitātes centieniem, turpmākai patstāvībai, un tas, kur mēs esam nonākuši pašlaik, ir nesaraujami saistīts ar izvēlēm, kas izdarītas pirms nu jau 17 gadiem.
Kopumā tās ir priecīgas sajūtas. Runājot par 4. maiju, ir dzirdams krietni mazāk tā sūruma, ar kādu neatkarības cīnītāji salīdzina barikāžu dienu idejas un to, kas no tā visa sanācis. Un, jo tālāk pagātnē ir 1990. gads un tam sekojošie zīmīgie datumi, jo spēcīgāka neatgriezeniskuma apziņa kļūst. Vismaz sajūtas līmenī par to ik gadus atgādina kaut vai 4. maija atcerei veltītie pasākumi – sarkanbaltsarkanas krāsu gammas, domās atgriešanās pie to dienu emocijām. Tā zīmīgais datums kolektīvajā apziņā tiek nostiprināts, dominējošo uzskatu aktualitāte no jauna pierādīta un sabiedrības piekrišana izvilināta.
Tomēr šī gada 4. maijs atšķiras no iepriekšējiem. To noteikuši notikumi Igaunijā saistībā ar Bronzas karavīra monumenta demontēšanu. Tallinas „atbrīvotājiem” celtā pieminekļa aizvākšanas izraisītās situācijas ir parādījušas, ka vēl tik daudz gadu pēc neatkarības atjaunošanas ideoloģiju karš turpinās, un sabiedrība teju līdzīgās daļās ir nostājusies pretējās pozīcijās. Notiek protesta akcijas ne tikai Tallinā, bet arī Maskavā, un par pieminekļa jautājumu runāt uz Igauniju dodas Krievijas valsts domes delegācija.
Pie mums gan neviens padomju laiku atgādnes nost jaukt netaisās, tā vietā esam parakstījuši robežlīgumu ar Krieviju. Tomēr tas nepierāda, ka līdzīgas integrācijas problēmu izpausmes nebūtu iespējams sarīkot arī pie mums. Baltijas valstu likteņi neatkarības centienos ir bijuši cieši savīti, un arī aizgājušo laiku mantojums par sevi liek manīt līdzīgās izpausmēs. Arī Latvija, tāpat kā Igaunija, nav spējusi plašās sabiedrības grupās radīt piekrišanu neatkarības laika uzskatiem un vērtībām.
Vēstures stāstos ir daudz mītu, un vēsture pamatā ir noteiktas ideoloģijas vajadzībām pielāgots atlasītu faktu kopums. Tāpēc ir ne-vietā runāt par „nepareizu” vēstures izpratni. Nav nopietni stāstīt, ka pieminekļa aizstāvjiem, redz, ir „nepareiza”, padomju laika domāšana un vēstures izpratne, savukārt pretējai pusei ir „objektīvas” zināšanas par vēsturiskajām norisēm. Runa drīzāk ir par to, cik ļoti valstij savas atjaunotās neatkarības laikā ir izdevies tautā radīt priekšstatu par vienotu vēstures stāstu. Kā redzams, Igaunijā šie centieni nav bijuši pārlieku sekmīgi, un arī ideja par pieminekļa nojaukšanu ir nesusi vairāk sliktā, ne labā. Varētu teikt: piemineklis padomju karavīriem Tallinā fiziski ir nojaukts, taču simboliski tas vēl vairāk ir nostiprinājies.
Un arī Latvijā, vērojot gatavošanos Neatkarības deklarācijas gadadienas pasākumiem, man šogad neizdodas uzveikt sajūtu, ka dzīvojam pamatīgās ilūzijās šīs dienas vēstījumā paši sev. Pie mums par laimi neviens vēl nav ķēries pie tik provokatīvām un naidu rosinošām darbībām kā Igaunijas valdība, tomēr līdzīgi kā pie viņiem arī pie mums augsni šādām akcijām, īpaši vēloties, varētu radīt.
Atceroties maiju pirms 17 gadiem, kā arī citas tā laika vienotības izpausmes, nevajag ļauties ilūzijām, ka laiks stāv uz vietas un toreizējā tautas uzvara mūsdienās vairs nav jākopj. Ja tas netiks darīts, kādu dienu attapsimies, ka nosacītais miers (lai kādi arī būtu uzskati, pat 16. martā nekādu lielo kautiņu nebija!) ir bijusi ilūzija un mēs jau labu laiku paši ar sevi esam runājuši dažādās valodās.
Komentāri