Lai arī katru gadu 16. martu sagaida aizvien mazāk to cilvēku, kas 2. pasaules kara notikumus ir skatījuši savām acīm, šīs dienas nozīmība un pretrunība no tā nemazinās. Varētu pat teikt, ka šīs dienas smagums top aizvien lielāks, un cīņa jau sen notiek ne vairs dažu leģionāru un viņu pretinieku, bet starptautiskā līmenī.
Jau kādu laiku itin populāra kustība ir „antifašisti”. Saistībā ar 16. marta notikumiem „fašisma” jēdziena lietojums ir ironisks, jo ar fašismu tiem tiešas saistības nav. Bet, ja reiz viņi tomēr šeit ir atraduši tik auglīgu augsni savām cīņām, tas parāda vien to, cik graujoša var būt cīņa arī ar iedomātu pretinieku.
Fašisms ir radikāla, autoritāra nacionālistiska ideoloģija, kuras atbalstītāji mēģina izveidot vienpartijas un militāru valsti ar diktatoru priekšgalā. Valsts mērķis ir nacionāla vienotība un, lai to sasniegtu, kolektīva interešu dēļ tiek ierobežotas indivīda brīvības. Mērķu sasniegšanai pieņemama ir vardarbīga vēršanās pret citām tautām, politiskajām kustībām vai rasēm. Tā ir kustība, kas slavē spēku, bet vājos un par nepilnvērtīgiem atzītos nolemj bojāejai. Tradicionāli šādas nostādnes tiek saistītas ar Itālijas un Vācijas režīmu pirms 2. pasaules kara un kara laikā.
Latvijā ne 16. martā, ne citkārt šādu tendenču nav. Pie mums pa ielām nemaršē skūtgalvji vai Hitlera slavinātāji, pret citu rasu pārstāvjiem nevēršas, bet starpnacionālās nesaskaņas, ja par tādām varam runāt, ir integrācijas problēma. Tās ir nevis valsts apzināta politika, bet vienkārši neveiksme, tā arī joprojām nesaprotot, kā nepilsoņus piesaistīt valstij un kāpēc tas būtu jādara. (Tādi datumi kā 16. marts un 9. maijs gan atgādina, kāpēc.)
Antifašistiem pietiek, ka Latvijā atzīmē 16. martu. Pietiek ar to, ka nepareizajā (zaudējušajā) pusē karojoši cilvēki sanāk kopā un vēlas miermīlīgā gājienā doties no baznīcas uz pieminekli. Cilvēkus, kuri ir karojuši uzvarētā un naidīgas valsts armijā, nav grūti pasludināt par šīs armijas pārstāvētās valsts ideoloģijas tālākdevējiem, pat ja viņi paši nav bilduši ne vārda. „Antifašistiem” ar prasmīgu darbu starptautiskā līmenī ir izdevies Latvijai piekarināt „fašistu” birku.
Šogad „fašisma” apkarotāji Latvijā rīkoja konferenci „Nākotne bez nacisma”, uz kuru uzaicina līdzīgi domājošus kolēģus no citām valstīm. Pasākumā 14. martā piedalījās gan pašmāju politiķi no apvienības „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, gan pārstāvji no Krievijas, Ukrainas, Somijas un pat Itālijas. Viena lieta, ja pašmāju politiķi, lūkojot izpatikt saviem vēlētājiem, runā par krieviski runājošo apspiešanu, bet pilnīgi cita, ja atbrauc Somijas antifašistiskās komitejas pārstāvis Johans Bekmans un paziņo, ka Latvijā un Igaunijā vērojams aparteīds pret krievvalodīgajiem un tas esot ļoti līdzīgs reiz Dienvidāfrikā īstenotajam. Konferences dalībnieki arī vienojās kopīgā aicinājumā Latvijas valdībai un Saeimai, kurā izteikts mudinājums pārtraukt cildināt tos cilvēkus, kuri 2.pasaules kara laikā cīnījās Vācijas pusē. Var redzēt, ka mūsu valsts teritorija ir kļuvusi par propagandas kara lauku, un tas, kā jau īstā karā, nozīmē, ka vislielākie zaudētāji būsim mēs, lai kāds būtu iznākums. Tas, kas pirms vairāk nekā desmit gadiem sākās ar dažiem spērieniem no Krievijas puses, jau ir kļuvis par itin plašu „pretfašisma” kustību un sāpīgu punktu, ko naidīgi noskaņotajiem ir viegli ievainot.
Kā nāk kārtējais 16. marts, mēs esam sprukās. No vienas puses, gribas taisnoties, ka mēs jau neesam nekādi fašisti un arī nebijām, no otras puses, visu laiku vajā sajūta, ka mūs nesaprot un neklausās mūsu viedoklī. Mēs paši zinām, kāpēc 9. maijs nav priecīga diena, bet izstāstīt, ka mēs neskumstam par nacisma sagrāvi un to atzīmējam dienu iepriekš, nav neko viegli, ja no austrumu puses skan citas balsis. Vēstures interpretācija ir smaga tēma, un, kamēr Latvijas sabiedrībā izpratne par 2. pasaules kara notikumiem būs tik atšķirīga, ķīviņi turpināsies. Arī Latvijai no savas vēstures izpratnes galu galā vismaz nedaudz nāksies atkāpties.
Un patiešām, vairs nav tik svarīga 16. marta patiesā nozīme. Pēdējos vairāk nekā desmit gados ir radušās jaunas nozīmes un leģendas. Ar tām mēs galā netiekam, un tur nepalīdz izmisīga skaidrošana, ka leģionāri nebija nacisti un ka viņiem neviens īsti neprasīja, par ko viņi vēlas cīnīties. Arī šogad Krievijas Ārlietu ministrija pirms leģionāru dienas paziņoja, ka „bijušo nacistu atbalstītāju maršs” kompromitē gan Latviju, gan Eiropas Savienību un ka Latvijā „apgriezienus uzņem nacisma heroizācijas kampaņa, un, slēpjoties zem dažādiem ticamiem ieganstiem, atdzimst fašistiskie marši”. Krievijai pašai ir daudz problēmu, tomēr cīņā ar mums Maskava gūst panākumus.
Komentāri