Lai katrs savējais

Cēsu Izstāžu nama darbības 40.gadu martā uzņēmās vadīt māksliniece un pedagoģe Kristīne Rozenberga. Cēsniece, kurai ar šo namu saistās bērnības atmiņas un stāsti, bet tagad jāsaredz un jāīsteno kultūrvietas nākotne.

-Ceļš, pa kuru nonācu Iz­stāžu nama vadītājas amatā, bija dabisks. Nama ilggadējā vadītāja Nata Livonska ieminējās, lai padomāju, bet,  tā kā man patīk būt pedagoģei, šai domai nopietni  nepieķēros. Tad nejauša saruna ar toreizējo muzeja direktori  Ināru Bulu lika vakarā pieņemt lēmumu. Skolā vairāk rutīnas darbs, gribējās kaut ko pamainīt. Ie­priekšējā nama vadītāja Ilze Zicāne-Dreimane  ir mana kaimiņiene, sāku kārtīgi iepazīt visu saim­niecību, plānus.

Jau pusceļā bija Vidzemes mākslinieku dienas, bija jāiekārto izstāde, jāizdomā, kā veidot jauno tradīciju. Cēsu novada mākslas gada balva ir lokāls notikums, to pasniegs ik pa diviem gadiem. Tāpat Vidzemes Māksli­nieku dienu konkurss.    Šopava­sar tas labi parādīja, kādi un cik profesionāli ir Vidzemes mākslinieki, kādos žanros strādā. Kā jau vēstīja izstādes nosaukums “Klimata pārbaude”, tā atklāja māksliniecisko klimatu Vidzemē.   

Ir svarīgi zināt, vai mākslinieki nav pārāk savrupi. Ja salīdzina, kāda bija mākslinieku vide 80.gados, kad bija    aktīvas kopienas, kad mākslinieki kopā pavadīja daudz laika gan makšķerējot, gan sarunās, arī gleznojot, rīkojot izstādes un cēsniekiem Izstāžu nams bija satikšanās vieta, šodien kopienām ir cita loma.    Katrs ir savās domās, darbos, var sazināties sociālajos tīklos, pastāstīt par sevi, uzzināt par citiem. Jaunie mākslinieki pārceļas uz Cēsīm, arī mani bijušie audzēkņi Cēsu mākslas skolā. Mans uzdevums ir ieraudzīt viņu iespējas, piesaistīt Izstāžu namam. Katram taču gribas savā pilsētā sevi parādīt. Gribu mēģināt Cēsīs māksliniekiem radīt pašpietiekamu klimatu.    Cēsu kultūras vide ir daudzveidīga,  viss kļuvis tuvāks, nekā bija kādreiz.

-Izstāžu nams  –   kāds bija, tāds ir aizvien.
-40 gadi nav daudz, bet    notikumi, aktīvā mākslas un mūzikas dzīve    te noritējusi piesātināti. Pat šķiet – tik īsā laikā    tik daudz nevar notikt. Iepriekšējo vadītāju padarītais ir vēsture, ko nedrīkst aizmirst. Katra ienesusi savu skatījumu uz mākslu, mūziku.

Telpa nosaka, kāda būs izstāde. Izstāžu nama zāles izstādes iekārtošanai nav pateicīgas. Tās nav moderns klubs, te ir savas prasības, māksliniekam telpa jāsajūt. Tas nav viegls uzdevums. Pirmais stāvs glezniecībai, lieliem darbiem, otrais ir intīmāks, tur labi atklājas lietišķā māksla, tekstils, keramika, stikls. Ap­meklētājiem aizvien ir pārsteigums, ka namā ir arī otrais stāvs, no kura var redzēt pirmo,  kā tie viens otru papildina.

Par Izstāžu namu daudz uzzināju nama jubilejas un interjerista Raimonda Piņņa piemiņas izstādes atklāšanā. Ilggadējais Na­cionālā mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis ieteica, ka nama interjeru vērts ierakstīt Ne­materiālā mantojuma sarakstā, jo tas nav mainījies visus šos gadus. Namā veikti vien tehniski uzlabojumi.    Kabineta interjers, sekcija ar vairāk nekā 20 atvilktnēm un daudziem skapīšiem ir    tāds pats kā pirms 40 gadiem. Toreiz tika domāts, lai visu noliktu, paslēptu no acīm. Šodien, šķiet, kam tas vajadzīgs. Estētika un domāšana ir mainījušās.

Kad uzzin, kā tapa un tika īstenota Izstāžu nama celtniecība, iekārtošana un, kā stāstīja bijušais muzeja direktors Ivars Zukulis,  finanses nebija problēma, galvenais bija kvalitāte, daudz kļūst saprotams. Par to jārunā šodien, jo nemākam ilgtermiņā domāt un darīt. 80.gados izpratne par ilgt­spēju bija cita. Lai kalpotu ilgam laikam, jābūt kvalitatīvam un oriģinālam. Interjers tapa vietējā gald­niecībā.

Ar gadiem vecais vērtību nevis zaudē, bet iegūst. Diemžēl šodien 80.gadu interjera detaļu vairs nav, viss ir izmests. Žēl, ka pazaudējam mākslinieciskas vērtības.

-Šim laikam raksturīgs neizmērāmais iespēju piedāvājums visās jomās.

-Tāpēc ir svarīgi zināt, kas notiek citur. Biju Kauņā, Viļņā, skatījos, kā iekārtotas izstādes. Mani tas interesē. Tēvs (mākslinieks Pēteris Rozenbergs – red.)    bija scenogrāfs, man vienmēr visur gribējies pielikt kādu akcentu, redzēt telpiski. Esmu grafiķe, mani interesē dizains. Mainās izstāžu iekārtojums, parādās citi principi, ir jāiet līdzi laikam, bet gan jau atgriezīsies arī vecais. Paliekošus iespaidus guvu Paņevežas laikmetīgās mākslas muzejā “Stasys Museum”. Mākslinieks izveidojis savu muzeju, kolekciju, tas ir viņa  ziedojums pilsētai. Lietuvieši mākslā ir rosīgāki, mākslas dzīve ir aktīvāka. Viņi prot sevi parādīt pasaulē. Latvijā mākslas tirgus ir mazs, mākslinieks ar to, ko mācījies, nopelnīt nevar, nevar būt brīvs un radīt.
Šis laiks ir ļoti interesants. Man patīk parunāties ar Izstāžu nama apmeklētājiem,  vārdu pa vārdam emocionāli ievilināt izstādē un dot    vairāk informācijas, nekā var uzzināt, tikai izstaigājot zāles un apskatoties. Katrs mākslinieks savā darbā stāsta savu stāstu, atklāj emocijas, spriedzi, mirkli. Ne­steidzīga saruna par mākslu ieinteresē, un ceru, ka apmeklētājs iegriezīsies atkal.

-Cēsīs ir daudz izstāžu zāļu, katrai savi apmeklētāji.
-Katrai ir savs piedāvājums. Cēsis ir mazas, mums jāsadarbojas, nevis jāstrādā katram par sevi. Apmeklētājiem allaž iesaku aiziet uz Pasaules latviešu mākslas centru, kur var apskatīt augstvērtīgu mākslu, tāpat koncertzāles galeriju. Tā ir Cēsu    priekšrocība, ka varam tik daudz piedāvāt. Var teikt, ka ir konkurence, bet tā liek meklēt, nedrīkst latiņu pazemināt.    Cēsu Mākslas festivāls vienā dienā nodrošina izstādi, koncertu, var izbaudīt mūziku un mākslu. Mums ir    arī savs Mazais Cēsu teātris. Uz Cēsīm brauc no visas Latvijas. Tas ir iemesls, kāpēc mākslinieki Izstāžu namā vēlas rīkot izstādes.

Cēsnieki zina, ka Izstāžu namā vienmēr ir kvalitatīvi koncerti.    Kamerkoncertiem pilsētā nav labākas vietas. Par Zinta Žvarta  un japāņu džeza pianistes, komponistes un vokālistes Keiko Bor­jesonas un ansambļa  koncertu aizvien dzirdu labas atsauksmes.

-Kādu redzat Izstāžu nama rītdienu, kas būtu jāmaina piedāvājumā?

-Ir iestrādes, nākamā gada plāns skaidrs, iezīmējas vēl nākamais gads. Mākslinieki grib rīkot izstādes Izstāžu namā.     

Man šis ir arī izziņas laiks, jāiepazīst jaunais, jāizprot, kā vecais pārveidojas. Izstāžu nama vadītājs nevar būt universāls, protams, var daudz iemācīties, bet stiprās puses katram ir savas. Ar igauņiem būs kopīgs projekts, notiek sarunas ar Nīderlandes mākslinieku, kurš dzīvo Latvijā. Gribētu, lai namā vairāk ienāk starptautiskais, starpdisciplinārais. Jāveido kontakti, sadarbība. Protams, nedrīkst aizmirst novadniekus, vidzemniekus. Viņi ir jāparāda. Cēsīs iedzīvoties nav viegli, ienāk jauni radoši cilvēki, viņi jāatbalsta.   
Nākamā Izstāžu namā būs vecmeistara Edvarda Grūbes  izstāde.    Skatītājus noteikti gaida gleznotāja brīnišķīga darbu izstāde.

Tas, kas bijis daudzu domās, kas te radīts, dzīvo. Varbūt pamainīsies formāts, bet turpināsies. Šodienas trauslajā pasaulē varam radīt aizsardzības mūri, estētisku vietu, kur gūt emocionālu spēku. Izstaigājot zāles, man allaž raisās domas.

-Esat arī pedagoģe Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā.

-Mācu zīmēšanu un dizainu. Ir gandarījums pēc gadiem satikt bijušos audzēkņus.    No jauniešiem varu ļoti daudz gūt. Izprotot viņu intereses, varu ievilināt mākslas pasaulē. Pedagoģiski esmu daudz iemācījusies. Katru gadu ir citādi audzēkņi. Ar viņiem ir jāsarunājas, jābūt atvērtai, nedrīkst uzstāt uz ko savu, jāieklausās. Jaunie­šiem pietrūkst mīlestības, viņi jūtas nedroši.  Vecāki bērnus neved uz izstādēm, tas ir jāuzņemas skolai. Izmantojām “Skolas somu” un ar grupu bijām Rīgas pilī. Ja par iespaidiem vēl ilgi runāja, tad bija tā vērts. Mēģinu viņiem parādīt vairāk, nekā ir apkārt    ikdienā.

Esmu vadījusi vairākas nodarbības programmā “Nosūtījums uz muzeju”. Tā ir iespēja cilvēkiem no pansionātiem pabūt mākslas pasaulē. Muzejs viņiem ikdienā nav pieejams, bet tad var darboties, iepazīt mākslu. Māksla ir terapija.

-Glezniecībai arī atliek laiks? Pērn ieguvāt Sudraba bal­vu Cēsu novada mākslas gada balvas konkursā.
-  Tā bija glezna “Pastniece un “Latvijas Pasta” ritenis”. Ie­raudzīju un sapratu – jāuzglezno. Man bija svarīgi notvert laiku, cilvēku te un tagad. Pastniece vairs nestrādā, ar riteni brauc pastnieks.

Glezniecība nav nolikta malā, bet mani interesē dizaina lietas, patīk datorā kaut ko veidot.  Tāpat kaut ko kārtot, izdomāt. Ir iecere Izstāžu namā iekārtot mazu suvenīru, mākslas katalogu veikaliņu. Domāju, kāds    tas varētu būt.

-Atceraties, kad pirmoreiz ienācāt Izstāžu namā?
-Man bija desmit gadi. Ienācu Izstāžu namā, tēvs sēdēja uz sijas un krāsoja. Skatījos un asistēju. Vēlāk tāpat kā tēvs nācu pie Natas parunāties. Viņš parasti izstaigāja pilsētu, tad ienāca namā un jautāja: “Kā ar kultūru?” Zināja, ka vienmēr varēs parunāties par māk­slu.  Aizvien vairāk sajūtu se­vī mammas (ilggadēja Cēsu Kul­tūras nama direktore Astrīda Ro­zenberga-red.) gēnu. No viņas stiprā un šerpā rakstura, atklātības ir arī manī. Arī prasme organizēt, nelaipot.

Ja kāds ienāk namā, man patīk parūpēties, lai viņš jūtas kā gaidīts savējais. Tas Izstāžu namā vienmēr bijis pašsaprotami. Arī tāpēc te gribas atgriezties gan bijušajiem darbiniekiem, gan apmeklētājiem.