Mans pagasts. Kaive

Šogad Kaives pagasts svin 60 gadu jubileju. Ceļā uz svētkiem augustā kaivēnieši gan izzina vēsturi, gan domā, ko atstāt nākotnei. Izskanējis novadnieku tikšanās vakars, kurā skanēja Kaivei piederīgo dzeja, pagastam raksturīgais uzgleznots uz šķīvjiem (tas redzams bildēs), būs kaivēniešu recepšu apzināšana un vēl citi pasākumi. Gatavošanās jubilejai ir brīdis šodienā, kad atskatīties pagātnē un domās būt nākotnē par savu Kaivi. Kāda tā ir man, kas pagastā ir tas īpašais, ar ko lepoties.

Nedaudz vēstures šodienā

Gatis Ozoliņš grāmatā “Kaives stāsti” raksta, ka 1897.gadā pastāvēja Pils – Skujenes, Ežu, Kaives un Leimaņu pagasts, kurus 20.gadsimta sākumā apvienoja Skujenes valdes un tiesas pārvaldē. 1921.gadā no Skujenes pagasta atdalīja Leimaņus un pievienoja Vecpiebalgas pagastam.

Kaives teritoriju skārušas visas administratīvās reformas. 1945.gadā Skujenes pagastā izveidoja Kaives ciemu. 1949.gadā likvidēja Skujenes pagastu, 1954. gadā Kaives ciemu pievienoja Leimaņu ciemam. 1965.gadā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs nolemj Cēsu rajonā izveidot Kaives ciema padomi, ieskaitot tās robežās Skujenes ciema padomes kolhozu “Drošais ceļš” un “Kaive” teritoriju. To kaivēnieši uzskata par formālu patstāvības iedibināšanu. 2009.gadā Kaives pagastu iekļauj Vecpiebalgas novadā, bet 2021.gadā – Cēsu novadā.

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 1.janvārī Kaives pagastā dzīvesvietu bija deklarējis 281 iedzīvotājs. 1966.gadā te dzīvojuši 736, 1980.gadā – 522, 1990.gadā – 554, bet 2020. – 305 iedzīvotāji.
“Tāds pudurītis esam izveidots. Neskartā daba apkārt. Esam mierā un zināmā patikšanā ar to, kas un kā ir. Kopš vējš Vējupkalnā nogāza pēdējo ozolu, ainava ir mainījusies, tāpat kā Kaive pēdējos gadu desmitos,” saka pagasta kultūras dzīves organizatore Agnese Caunīte – Bērziņa un pastāsta, ka kādreiz, pirms neatminamiem laikiem, Vējupkalnā iestādīti četri ozoli. Viens drīz iznīcis, bet trīs viņa vēl atceras. Pēdējo gadsimtu vēji bijuši stiprāki par ozoliem.

Kaivē viss mūžs

Ruta Oša ir pagasta vecākā iedzīvotāja, nosvinēta 90.jubileja. Stāstot par savu dzīvi un pagastu, viņa nesaka Kaive, vien Kaivīte. Ruta izaugusi audžuģimenē Skujenes pagasta “Robežniekos”.

“Piedzīvoti grūtie kolhoza laiki, kad fermās bija tikai roku darbs. Bet vai tad jaunībā kaut kas ir par grūtu?” saka kaivēniete. Viņa slaukusi govis, kopusi buļļus, ar zirgu strādājusi visus lauku darbus un atceras, kā paši kolhoznieki uzcēla “Mālkalnu” kūti, vēlāk paplašināja lielāku. Kaimiņos ierīkoja cūku fermu. “Slaucējām uzcēla četru dzīvokļu māju, bet tur slaucējas negribēja dzīvot. Gāja uz mājām kaut piecus kilometrus. Savā divu kilometru ceļā zināju katru ežmalīti, no rīta tumsā varēju droši iet. Ta­jā mājā vēlāk bija kolhoza kantoris, ciema padome, bibliotēka,” stāsta Ruta un uzsver: “Dzīve bija virpulī. Daudz un smagi strādājām, bet vienmēr bija laiks, lai paballētos.” Kaivēniete atminas audžumātes stāstus par ballēm šķūnī, kas bijis parkā. Vēlāk pagasta ļaudis kopā nākuši “Vecrijās”, tur arī rādīts kino. Vēl “Birzmaļos” šķūnī rīkotas balles. Ruta dziedāja ansamblī, kas uzstājās visos pasākumos, arī laulību ceremonijās. Patika spēlēt teātri. Jāņos līgotāji gāja no mājas uz māju, lielais ugunskurs bija Vējupkalnā. “Agrāk kaimiņi nāca kopā, svinēja svētkus, tagad katrs par sevi, šķiet, sargā savu zemes stūrīti, kaut tik kāds neienāktu. Cilvēki vairāk meklē dažādas vainas, nevis kopā dara,” pārdomās dalās kaivēniete un atceras, kāds aizaudzis, nekopts kolhoza laikā bija parks. Visiem prieks, kāds tas ir šodien.

“Kad Leimaņus pievienoja Kaivītei, viņi gan sevi par kaivēniešiem neuzskatīja, bet mēs bijām priecīgi, ka pašiem savs ciems. Mums bija pasta nodaļa “Kaivezers”. Uzskatīja, ka leimanieši, kā jau piebaldzēni, ir lepnāki, bet ikdienā tā nebija. Kai­vītei vienmēr bijušas vislabākās attiecības ar skujeniešiem,” stāsta Ruta un piebilst, ka tad, kad veidoja Vecpiebalgas novadu, runājuši, ka jāiet kopā ar Taureni, Skujeni, būtu labāka saprašanās nekā ar vecpiebaldzēniem, viņi tādi iedomīgāki.

“Kaivīte izdilst. Maz esam palikuši, bet turamies. Esmu pateicīga liktenim, ka nonācu te un te nodzīvots viss mūžs. Kaivīte ir manas mājas, te raudāts, dziedāts, te izauguši bērni. Nevaru iedomāties, ka kur citur dzīve būtu bijusi skaistāka,” saka Ruta Oša. Viņa nevar sagaidīt, kad pavasaris kļūs siltāks un varēs doties pastaigās uz skaisto parku, gribas arī uzkāpt Vējupkalnā.

Sirdī piebaldzēns

Jāņa Steķa dzimta “Kalna Antēnos” dzīvo paaudzēs jau no 17.gadsimta. “Esmu dzimis vecpiebaldzēns, un vienmēr esmu bijis piebaldzēns. Tolaik mājas bija Vecpiebalgas pagastā. Līdz Kaives centram, tāpat līdz Vecpiebalgai 11 kilometri. Te pārsimts metros satiekas četru pagastu – Vecpiebalgas, Kaives, Jumurgas un Inešu – robeža,” stāsta Jānis. Kādreiz “Antēni” bijuši četru māju puduris – Lejas, Kalna, Jaun- un Vec -. Palikuši vairs “Jaunantēni” un “Kalna Antēni”.

“Antēnu pudurī pagājušā gadsimta 30. gados Jāņos kopā sanākuši 36 kaimiņi. Tagad ikdienā esam divi “Kalna Antēnos” , kaimiņi atbrauc vasarās,” bilst Jānis un uzsver, ka katrai mājai ir saimnieks un, ja arī nedzīvo uz vietas, īpašumu uztur, lai nepārvēršas graustā.

Viņš pastāsta, ka pēdējos gados uz pagasta centru lielākoties devies pie daktera. “Otrdienās pagasta cilvēki sabrauca, satikās, centrs atdzīvojās. Tagad Kaivē dakteris vairs nepieņem, nav vajadzības braukt. Par to, kas notiek pagastā, var prasīt tikai bibliotekārei. Vienīgi uz pasākumiem aizbraucam,” pastāsta kaivēnietis un vērtē, ka daudzās reformas ir izmainījušas to, pie kā cilvēki pieraduši, viņu ikdienu. “Precināja bagātos kolhozus ar nabagiem, tāpat pagastus. Kādam atņēma, citam pielika, veidoja ko jaunu. Daudz muļķību bijis. Kaut vai – Vecpiebalgas muiža Inešu pagastā. Ineši tāpat kā Kaive iezīmēti kartē dalot, vienojot un atņemot,” stāsta Jānis un uzsver, ka pagastu nevar radīt ar lēmumu. Katra reforma, gan 2009.gada, gan 2021.gada, ir attālinājusi vietējo varu. “Vai tie, kuri lemj, izprot, ko nozīmē dzīvot laukos. Solījumu par ceļiem bijis daudz, cits par citu cerīgāki,” bilst kaivēnietis un uzsver, ka te viņa dzimtā vieta, pierasta un dzīvo sirdī. “Tāda ainava, kāda paveras apkārt, nav nekur citur,” atgādina “Kalna Antēnu” saimnieks, apliecinot, ka piebaldzēniem visos laikos bijis svarīgi redzēt debesis, redzēt tālumā. Domājot par Kaives pagasta nākotni, Jānis atzīst, ka nekādu padomu nevar dot. Katram, kurš te dzīvo, ir savs ceļš, mērķi.

Katram jārod sava nodarbe

“Kaive ir skaista vieta, kur dzīvo labi cilvēki,” saka vecpiebaldzēns Edgars Leimanis. Kad radās iecere izveidot nelielu gaļas pārstrādes ražotni, bija iespēja izsolē nopirkt Līvānu māju Kaivē. Tā pārbūvēta un kļuvusi par neliela uzņēmuma “Konser­vu Fabrika Kaive” mājvietu. Ed­gars ražo meža gaļas konservus, kurus jau novērtējis ne viens vien Latvijā.

“Ne jau Kaive Latvijā vienīgā, kur iedzīvotāju skaits tā samazinājies un aizvien sarūk. Darba nav, un cilvēki aizbrauc. Tie, kuri te ir, noveco. Vai zemnieku saimniecībām būs turpinājums? Te neviens uzņēmējs neatvērs lielu ražotni, jo nav, kas strādā. Mājražošana, kad kaut kas neliels, ko var paveikt ģimene, – tā ir lauku nākotne,” vērtē uzņēmējs. Vēl viņš atgādina, ka Kaive ir skaista, lai attīstītos lauku tūrisms. “Bet aicināt uz Kaivi, nezinot, kāds kuru dienu būs ceļš, ir izaicinājums,” saka Ed­gars un atzīst, ka pēdējā laikā gan par ceļiem vairāk rūpējas, laikus tiek nogreiderēts. “Pa kādiem ceļiem bija jābrauc rudenī, negribas atcerēties. Saprotu, pagastā ceļu daudz un viensētas nav prioritāte. Diemžēl,” teic Edgars un piebilst, ka Kaives vārds jau no kartes nepazudīs.

Par sliktiem ceļiem stāsts ir ļoti sens, par to rakstīts gadu desmitiem. 1969.gadā par Cēsu rajona kolhoza “Drošais ceļš”, kas bija Kaives pagastā, ceļiem bijis arī žurnālā “Dadzis”: “Kol­hoza iekšējie ceļi atrodas vairāk nekā bēdīgā stāvoklī. Lai tos labotu, vajadzīgi līdzekļi, tehnika un cilvēki. Bet kā lai pietiek tehnikas, ja no slaucamo govju fermām (“Vēveriem”, “Gropi­ņiem”un “Lācīšiem”) pienu iespējams izvest tikai ar traktoriem? Turklāt pavasaros un rudeņos arī traktori bieži vien līdz asīm iestieg dubļos un ir jāizvelk no dūksnāja ar citiem (kāpurķēžu) traktoriem.”

Te mana bērnības zeme

“Kaive ir maza, bet skaista vieta. Jau no mazotnes esmu piedalījusies dažādos pagasta pasākumos. Vasarās man šeit patīk pavadīt laiku pie ezera, spēlēt volejbolu. Ziemā ejam slēpot uz netālo Vējupkalnu. Kaivei ir savs ezers un parks. Parks ir pasakains pastaigām un laika pavadīšanai. Parkā reizēm spokojas, jo cilvēki stāsta, ka šeit skaistajā dārza mājiņā pakāries muižas dārznieks,” iespaidos dalās Ieva Bērziņa, 12.gadi.