Aija Alksne, ilggadēja Cēsu Sporta skolas trenere, saņēmusi Latvijas Orientēšanās federācijas “Balvu par mūža ieguldījumu”.
A.Alksne vadījusi orientēšanās pulciņu Straupes, Rozulas un Stalbes skolā. Kā vienu no redzamākajiem treneres augsto sasniegumu sporta audzēkņiem var minēt Sandru Grosbergu. A.Alksne devusi nozīmīgu ieguldījumu seriāla “Meridiāns”rīkošanā, kā arī apkopojusi materiālus par orientēšanās kluba “Meridiāns” vēsturi, saglabājot un popularizējot sporta veida tradīcijas un sasniegumus.
Aijas dzimtā puse ir Straupe, un viņa sevi devā par šīs vietas īstu patrioti.
-Vai šādas balvas saņemšana sniedz gandarījumu?
-Vispār – jā! Sākumā bija sajūta, kāpēc man, par ko, varu nosaukt vismaz pāris desmitus cilvēku, kas orientēšanās sportā darījuši vairāk, bet tad mani sāka apsveikt ar tekstu – cik labi, ka arī laukos kāds beidzot pamanīts! Tad sāku domāt, ka laikam jau pelnīti, jo, darbojoties te, Straupes pusē, bērnu, kuri grib darboties orientēšanās sportā, ir tik, cik ir, te nekad nebūs tā kā pilsētās. Kaut kas jau laikam ir padarīts!
-Kā pati nonācāt šajā sporta veidā?
-Kad biju skolniece, notika rajona skolēnu tūrisma salidojumi. Pirmo reizi tādā piedalījos 12 gadu vecumā, pirms salidojuma mūs tam gatavoja, jo programmā bija arī orientēšanās. Tā tas sākās, turpmāk katru gadu piedalījos, jo tieši orientēšanās man ļoti patika. Nebiju nekāda sportiste, man nebija nekādu augsto rezultātu, bet patika kustēties, darboties, darīt.
Pēc vidusskolas sāku strādāt par sporta skolotāju Ķempju pamatskolā, gatavoju audzēkņus šiem salidojumiem, un tur mani pamanīja Aldis Lapiņš no Smiltenes orientieristiem un pamudināja turpināt darboties tieši orientēšanās jomā. Tagad varu teikt, man laimējies, ka bijuši cilvēki, kuri ievērojuši manas prasmes un pavēruši durvis, lai es dotos īstajā virzienā.
-Audzēkņu vidū arī Latvijas vadošās orientieristes – Zanda Abzalone, Sandra Grosberga.
-Man bijusi tā laime, ka trāpījušies daži talantīgi bērni un ka tolaik bijusi arī konkurence, jo viens talantīgs audzēknis bez spēcīgas konkurences neko sasniegt nevarēs.
Savulaik Straupes kultūras nama vadītāja Valija Skarnele, zinot manu aizraušanos ar orientēšanās sportu, pajautāja, vai nevaru Straupē noorganizēt pulciņu, lai bērni brīvo laiku var aizpildīt kvalitatīvi. Tā arī sākās mana darbošanās šajā pusē, un no pirmās grupiņas mana labākā audzēkne bija Zanda Abzalone. Zanda apveltīta ar lielu talantu, viņa tolaik uzvarēja gandrīz visās sacensībās. Ja Zanda būtu augusi šajos laikos, arī viņa būtu sasniegusi tos pašus panākumus ko Sandra Grosberga, jo viņa bija pasaules klases orientieriste, bet padomju laikā, lai iekļūtu lielajā izlasē, tiktu uz pasaules čempionātiem, bija pavisam citas prasības.
Jā, man laimējies ievadīt šajā sportā tagadējo Latvijas izlases līderi Sandru Grosbergu. Viņa no vienaudžiem atšķīrās ar to, ka tad, kad nodarbībās stāstīju par orientēšanās pamatiem, niansēm, Sandrai vienmēr bija neskaitāmi jautājumi. Citi pat dažkārt viņu klusināja, bet es teicu, ka tas ir ļoti labi, jo kā skolotājs, treneris var zināt, vai teiktais saprasts, ja neviens neko neprasa. Sandra visam domāja līdzi.
-Ir patīkami redzēt savu audzēkņu panākumus.
-Protams, jo īpaši tāpēc, ka man audzēkņu kopumā nav bijis pārāk daudz, tāpēc arī manis izaudzinātu augstākā līmeņa orientieristu nav pārāk daudz. Gandarījumu dod arī tas, ka tad, kad mani audzēkņi izaug, kļūst par vecākiem, viņi grib, lai mācu viņu bērnus orientēšanās sportā. Tagad gan to vairs nedaru veselības dēļ.
-Orientēšanās sportā galvenais laikam ir prasme lasīt karti un mežā salikt karti kopā ar to, ko redz uz vietas.
-Tieši tā! Es esmu orientēšanās pamatu mācītāja, jo bez tiem nekādu rezultātu nebūs. Pati visu esmu apguvusi pašmācības ceļā, Sporta akadēmijā iestājos, kad man jau bija pāri 50 gadiem. Diploms bija vajadzīgs, lai varētu turpināt darbu kā trenere. Man nācās mācīties visu laiku, jo, kad sāku orientēties, bija melnbaltās kartes, salīdzinājumā ar mūsdienu kartēm tās bija diezgan primitīvas. Kad sākās krāsaino karšu laiks un bērni jautāja, ko tā krāsa vai simbols nozīmē, nereti nācās atzīt, ka nezinu, un tad gāju to noskaidrot, saprast, lai varētu izskaidrot bērniem. Domāju, trenera darbs visu laiku ir sevis pilnveidošana, jo viss mainās un trenerim jābūt zinošam, bet nevajag baidīties arī no nezināšanas.
-Laikam tā ir liela prasme – mācēt iemācīt, un tas ir svarīgi, gan pasniedzot skolas vispārizglītojošos priekšmetus, gan iemācot orientēšanās pamatus.
-Domāju, ne katrs augsta līmeņa sportists var būt treneris. Te varu atcerēties vienu gadījumu. Notika Cēsu jauno orientieristu nometne Raiskumā, uz kuru mani paņēma līdzi, lai uzmanu, ka jaunieši pa nakti nelien vietējos zemeņu dārzos. Tur klausījos, kā treneris stāsta par virzieniem, azimutiem. Nodarbība beidzās, treneris aizgāja, meitenes man prasīja: “Aija, tu saprati, ko viņš tikko stāstīja?” Sacīju, ka sapratu, tad viņas lūdza, lai izstāstu. Nu tad skaidroju pa savam, tā teikt, vienkārši, un bērni visu saprata. Tad nodomāju, ka laikam jau tam pamācītājam arī jābūt nedaudz bērna prātā, lai varētu saprotami izstāstīt.
-Esat bijusi arī sporta skolotāja bijušajā Rozulas pamatskolā.
-Tur strādāju pēdējos tās pastāvēšanas desmit gadus, un tie bija laimīgi desmit gadi manā dzīvē. Kopumā varu teikt, esmu bijusi laimīga, jo neesmu strādājusi, bet dzīvojusi ar hobiju. Visu mūžu esmu darījusi to, kas patīk – orientēšanās, slēpošana. Savulaik esmu startējusi visos slēpojumos, kas notikuši Cēsu rajonā, citur Vidzemē. Man sniega sajūtu vajag. Vajag joprojām.
-Arī pati savulaik aktīvi startējāt orientēšanās sacensībās.
-Tas vajadzīgs kaut vai tāpēc, lai bērniem vieglāk varētu iemācīt orientēšanās pamatus. To var izdarīt labāk, ja pats tajā esi pilnībā iekšā. Audzēknim labāk, ja viņš redz, ka skolotājs ir mežā, pēc tam pārrunāt distanci ir daudz vieglāk. Tagad gan saķibelējusies veselība un orientēšanās nolikta malā.
-Nepietrūkst sacensību, meža?
-Meža nepietrūkst, jau gatavodamās pensijai, izdomāju sev nodarbošanos, kas mani varētu interesēt, bet to gan neatklāšu. Tagad ir jauni draugi, jauna nodarbe, kuras laikā daudz eju mežā, un galu galā kas man traucē iet mežā tāpat? Savulaik gan domāju, ka skriešu sacensībās, kamēr vien dzīvošu, bet kāds jau noliek visu pie vietas.
-Teicāt, ka esat Straupes patriote?
-Jā, pat ļoti Straupes patriote. Tas nozīmē, ka jebkurā vietā, kur piedalos, kaut vai šādā godināšanas ceremonijā, ar lepnumu saku, ka esmu no Straupes. Kad tika izveidots Pārgaujas novads, man bija šausmīgas dusmas, nu kas tā tāda Pārgauja, ja Straupe bijusi pat Hanzas savienības pilsēta, te vēsturiski ir Straupes draudze, kāda vēl Pārgauja?! Visur, kur vien ar savu darbošanos esmu varējusi Straupi daudzināt, esmu to darījusi!
-Iesaistāties arī sacensību rīkošanā, piemēram, skrējiena “Apkārt Rozulai”?
-Jā, tas ir mans “bērns”. Kad sāku strādāt skolā, tur gadu iepriekš bija sarīkots skrējiens apkārt Rozulas skolai, tikai kādi 500 metri. Biju nolūkojusi, ka notiek garie skrējieni, kuros piedalās arī bērni, un ieteicu, ka vajag īstu skrējienu ar garākām distancēm. Pirmajā gadā startēja tikai Rozulas skolēni, tad padzirdēja Stalbes skola un sāka piedalīties, tad no Raiskuma, citām vietām, un ceru, ka novada sporta dzīves veidotāji šo rīkošanu pārņems no manis.
Skrējienu organizējam darba dienā, un esmu saņēmusi pārmetumus, ka pieaugušie netiek, bet zinu no pieredzes, ka brīvdienās vecāki bērnus neatvedīs tik daudz, kā tas ir tagad. Skolas dienā skolotāji pamudina, atved bērnus, brīvdienās tas nenotiks.
-Šis ir viens no retajiem Lāčplēša dienas skrējieniem.
-Tā bija mana ideja, ka skrējiens būs veltīts šai dienai, bet te gan jāpaskaidro, ja 11.novembris iekrīt brīvdienās, tad skrējiens ir vai nu piektdien, vai pirmdien.
-Mūsu saruna notiek Straupes sporta namā, te joprojām esat sastopama?
-Esmu te diezgan svarīga persona (smejas), jo nāku, lai vakarpusē ielaistu zālē sportot gribētājus. Sākumā nācēju bija ļoti daudz, jaunieši kuplā skaitā; gandrīz visu laiku, kad zāle atvērta. Tad sākās kritums, un nevar vainot tikai kovidu, tas sākās jau pirms tam. Bija brīdis, kad nāca tikai pusaudži, bet tad konstatējām, ka viņi atnāk, 15 – 20 minūtes pabumbojas, tad sēž zāles malā un “sporto” savos telefonos. Teicām, ka tā nevar, jo gaisma deg, elektrība tērējas, un tad arī viņi nenāca. Kovids deva savu ietekmi, bet tagad atkal dzīvība atgriezusies, nāk vingrotāji, četras reizes nedēļā notiek volejbola treniņi. Ir jauniešu grupa no Straupes draudzes, kas nāk divas reizes nedēļā, piektdienās viņu pulks ir ļoti kupls.
-Spēlējat arī vietējā amatierteātrī.
-Jā, nu jau vairāk nekā piecus gadus. Man tas vienmēr paticis, tagad tam atliek vairāk laika. Kad nedēļas nogalē bija sacensības, citam īsti laiks neatlika. Tagad ir laiks sev!
Komentāri