Veronika Monika Stūriška.
Astoņpadsmit gadus vecā BMX braucēja Veronika Monika Stūriška šogad debitēja vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē un bija jaunākā no 29 Latvijas delegācijas sportistiem.
Pērn kļuvusi par Pasaules junioru čempioni, bet šogad – par Pasaules un arī Eiropas U-23 čempioni. Veronika dzīvo Jaunpiebalgā un ir Smiltenes novada BMX kluba “Silvas Ziķeri” sportiste.
-Kā jūties pēc atgriešanās no olimpiādes?
-Ja godīgi, vēl joprojām pati to neesmu aptvērusi. Protams, tā bija brīnišķīga un vērtīga pieredze. Bet tagad esmu mājās, te viss ir tāpat kā līdz šim. Ir jāiet tālāk.
-Tev bija brīnišķīga iespēja startēt ar labākajiem.
-Tā ir, jo varēja piedalīties tikai 24 sievietes un 24 vīrieši no visiem BMX braucējiem pasaulē.
-Kā bija tur būt, kāda bija atmosfēra?
-Likās nereāli, kad apzinies, ka piedalās labākie pasaules sportisti. Atmiņā paliks arī atklāšana –pirmā daļa- brauciens ar kuģīti, dikti lija, bija auksts, un brauciens bija ilgs. Emocionāli, kad tuvojāmies izkāpšanai, jo bija vairāk skatītāju, kļuva interesantāk. Savukārt otrā daļa- pie Eifeļa torņa- bija tiešām iespaidīga. Mēs arī bijām pie pašas skatuves, redzējām, kā nodod lāpu, vērojām gaismas šovu. Tas bija kolosāli. Tāpat olimpiādē redzēju, kā mūsu volejbola meitenes spēlēja, biju uz 3×3 basketbola finālu. Ciematiņā esošajā ofisā skatījāmies pārējo latviešu startus, tur sanāca pabūt kopā ar citiem Latvijas delegācijas sportistiem. Bet nebija tā, ka izjustu, ka esmu jaunākā komandā.
-Vai bija kāds pārsteigums, ko negaidīji?
-Biju apmēram divas nedēļas un negaidīju, ka tur būs negaršīgs ēdiens – bezgaršīgs, gaļa sausa. Uzturvērtības ziņā bija labs, bet nebija garšīgs.
-Olimpiādes laikā tev bija iespēja satikt arī mūsu Valsts prezidentu.
-Valsts prezidents ir ļoti jauks. Viņš bija atbraucis pie mums uz ciematu, nofotografējāmies pie olimpiskajiem riņķiem, paēdām pusdienas. Bet bija tā, ka brīdī, kad bija atbraucis prezidents, es gulēju. Pamodos, kad treneris rakstīja, ka prezidents ir mūsu dzīvoklī. Sadzirdēju viņa balsi, bet pēc mirkļa šķita, ka viņš aizgājis. Atvēru durvis, tikko pamodusies, un man pretī stāvēja Valsts prezidents.Tas tiešām bija jauki.
-Vai pašai gribējās jau šoreiz tikt uz olimpiskajām spēlēm?
-Es vienmēr esmu gribējusi piedalīties olimpiskajās spēlēs. Gribēju cīnīties par augstām vietām, bet apzinājos, ka, iespējams, neesmu vēl tajā formā, lai to izdarītu. Bet, protams, domāju, cik forši būtu braukt mājās ar medaļu. Tomēr šoreiz bija kritiens, kas iztraucēja iespēju.
-Kritiens pieminēts bieži, jo startēji jau cerību braucienā.
-Biju tur, kur vajadzēja būt, jo cerību braucienā biju trešajā, ceturtajā vietā. Trase nebija viegla, tajā ir liels ātrums. Lai turētu ātrumu, svarīgi lēkt zemāk, kas man arī izdevās, bet piezemējos šķībi un tāpēc nokritu. Jā, bija arī liels vējš, negaiss, vienu brīdi pat domāju, ka mūsu sacensības pārcels, bet ne jau vējš bija pie vainas. Kritiens bija sāpīgs, kāja vēl joprojām nav sadzijusi, tagad jāievēro mierīgs režīms. Protams, bēdājos par tādu pavērsienu.
-Šis nav tavs pirmais kritiens, jo BMX sporta veids nav iedomājams bez kritieniem. Tas ir traumatisks sporta veids.
-Man līdz šim nav bijis lielu traumu, bet var gadīties visādi. Tā otrs Latvijas BMX olimpietis Kristens Krīgers kritiena laikā guva mugurkaula kakla skriemeļa lūzumu, un bija nepieciešama operācija.
-Vai bija kas īpašs, kā gatavojies startiem olimpiādē?
-Nē, viss kā jebkurās citās sacensībās – svarīgi iesildīties, sagatavoties, nobraukt, atsildīties. Nebija arī liels satraukums.
-Kurš ir spilgtākais mirklis?
-Laikam visspilgtākā bija atmosfēra. Skatītāji ar rokām veidoja viļņus, to atceros kā pirmo. To varēju redzēt, tāpat kā mammu un tēti, pamāt viņiem.
-Tev Parīzē bija arī tuvinieki?
-Jā, sacensības skatījās ģimene – mamma, tētis, brālis, brālēni, tēta brālis un brāļa sieva. Viņa uzreiz teica – ja es braukšu uz olimpiādi, viņa arī brauks. Ģimenes klātbūtne palīdz saņemties, ir vēlme parādīt, ko varu. Lai arī satiku viņus tikai minūtes piecas, bet redzēju ar, kad gatavojos startam, un tas ir forši.
-Tev bija liels atbalstītāju pulks, jaunpiebaldzēni tevi ļoti atbalstīja, fanoja.
-Tas ir ļoti aizkustinoši. Prieks, ka līdz ar savu dalību varu nest arī Jaunpiebalgas vārdu. Tas ir liels gods. Bet, no otras puses, arī liela atbildība, jo negribas pievilt, gribas, lai ir pēc iespējas labāk.
Pirms sacensībām ieliku video instagrammā, kur braucu pa trasi, fonā pievienoju dziesmu – Saule, Pērkons, Daugava. Man šķita – svarīgi un īpaši ielikt, un tad vēl vairāk izjutu, ka pārstāvu Latviju, Jaunpiebalgu. Tad arī sākās satraukums.
Forši, ka dzīvoju Jaunpiebalgā. Daudzi nezina Jaunpiebalgu. Un es varu iepazīstināt ar šo vietu. Man vēl arī šodien uzrakstīja – ā, tas pie Vecpiebalgas. Bet es saku, nē, es esmu no Jaunpiebalgas. Vai – tur jau tās ūdensrozes – arī nē.
-Tagad tu būsi tā, kas saistīsies ar Jaunpiebalgas vārdu. Bet esi jau startējusi arī daudzās citās sacensībās.
-Jā, bet citām sacensībām nepievērš tik ļoti daudz uzmanības. Arī Pasaules čempionātu reti kur televīzijā varēja redzēt, daudzās valstīs nerādīja. Savukārt olimpiādē katru sporta veidu rādīja televīzijā, visi skatījās un sekoja līdzi.
-Vai sociālajos tīklos izjuti lielāku uzmanību?
-Jā. Un tieši tagad, pēc olimpiādes, lai arī es nokritu, visi mani apsveica un juta līdzi. Tas likās ļoti īpaši. Es paliku 20. vietā, un neskaitāmi cilvēki mani apsveica par 20. vietu, par to, ka es biju olimpiskajās spēlēs. Tad sajutos, ka nebija nemaz tik slikti. Tas bija mīļi. Paldies visiem!
-Citreiz latvieši nesaudzīgi, bet šoreiz tiešām bija sirsnīgi un atbalstoši.
-Jā, lasu komentārus un pēc olimpiādes biju šokā, cik daudz laba tajos. Ja arī kāds slikts pavīdēja, uzreiz citi deva pretsparu.
Man patīk palasīt komentārus. Jā, par kādu varu padusmoties, bet tas ātri pāriet. Saprotu, ka šo cilvēku, visticamāk, tāpat nekad nesatikšu, mēs nekad nerunāsim, tas neietekmē ne mani, ne manu vēlmi braukt, ne manu varēšanu.
-Kad tev parādījās interese par BMX sportu?
-Mamma avīzē redzēja aicinājumu bērniem trenēties BMX trasē Vecpiebalgā.Es ar brāli, kurš ir vecāks par mani, aizbraucām. Man tad bija seši gadi, gāju pirmajā klasē. Iepatikās abiem, divus gadus nobraucām, arī pa sacensībām, bet viss beidzās, jo es salauzu roku. Roku gan salauzu, pagalmā ar draugiem spēlējot futbolu. Kad man bija 12 gadi, biju ciemos pie brālēna, kurš brauca un joprojām brauc BMX. Gribēju no viņa dabūt BMX riteni pabraukāties, bet nedeva. Tomēr mana vēlme bija tik liela, ka ar laiku tiku pie sava riteņa un atsāku braukt.
-BMX prasa noteiktas rakstura īpašības. Kādas tev piemīt?
-Spēja noturēt fokusu, nesatraukties atbildīgos brīžos. Arī pozitīvisms un mērķtiecība. Tieši neatlaidība ļāvusi man sasniegt ievērojamus rezultātus. Vienmēr esmu gribējusi braukt uz treniņiem, trenerim visu laiku esmu jautājusi, kas man vēl jādara, ko vēl varu treniņā darīt.
-Ko iesaka treneris?
-Kopš trenējos Smiltenē, mans treneris ir Ģirts Kātiņš. Viņš vienmēr atgādina, ka ir jābrauc kopā ar labākajiem, ar labākām meitenēm un arī zēniem, kam tiekties līdzi, ko mēģināt apdzīt, tādējādi arvien uzlabojot sniegumu.
-Tu šovasar pabeidzi vidusskolu, līdztekus bija treniņi, sacensības. Kā to bija iespējams apvienot?
-Vakar tieši domāju, cik kopumā šogad neesmu bijusi mājās – prom biju apmēram sešus mēnešus, Latvijā – divus, un lielākā daļa tagad, vasarā. Turklāt mājās ilgāku laiku biju tamdēļ, ka saslimu. Tā man parasti ir, ka, atbraucot mājās, te visu palaižu garām, jo saaukstējos.
-Eksāmenus te, Jaunpiebalgā, kārtoji?
-Angļu valodā un matemātikā- jā. Bet latviešu valodas eksāmenu man bija jābrauc kārtot uz Rīgu, jo īstajā dienā nebiju Latvijā. Ārzemēs koncentrējos treniņiem un sacensībām. Kad biju Latvijā, tad kārtoju visu, kas bija jākārto. Tā bija mana atbildība, jo eksāmens jau tāpat man pašai ir jānoliek. Un vidusskolu pabeidzu. Un arī pateicu, ka uz izlaidumu būšu, pat ja būs sacensības. Vēlējos vismaz vienā pasākumā būt kopā ar visiem. Bēdīgi, ka beidzam skolu, jo ir pierasts pie klases biedriem un skolotājiem, esam mācījušies kopā no pirmās līdz devītajai klasei, vidusskolā mūs salika divas klases kopā. Cerams jau, ka vēl satiksimies. Mums bija vislabākie skolotāji. Man pietrūks Jaunpiebalgas skolotāju. Jaunpiebalga ir labākā.
-Vai esi jau domājusi, ko tālāk darīt?
-Neesmu vēl nekur iestājusies, jo vēl nezinu, ko es gribu. Negribu iesākt, lai tikai studētu. Tāpēc droši vien gadu domāšu un tad turpināšu mācības. Lai gan apzinos, ka šis būtu labs brīdis mācīties, jo ir beidzies olimpiskais cikls, nav punktu vākšanas.
-Bet vai esi domājusi, ka sports varētu būt tas, ar ko pelni naudu?
-Nauda nav tik svarīga, bet tajā pašā laikā būtu jau labi. Bet domāju, lai BMX nopelnītu naudu, ir jābrauc elitē pašā augšgalā. Jo, lai aizbrauktu kaut vai uz Argentīnu, cik izmaksā vien biļete! Pasaules kausi ir izmētāti pa visu pasauli. Šogad arī bija Jaunzēlandē, Austrālijā, Amerikā.
-Tu šajās valstīs šogad jau pabiji?
-Jā, šogad bija tā, ka no janvāra pirmo gadu biju U-23 grupā, kurā varēja sākt krāt punktus, un tos var sakrāt tikai pasaules kausos. Tāpēc man maksimāli tajos bija jāpiedalās. Pirmais bija februārī. Jau janvāra sākumā aizbraucu uz Jaunzēlandi, lai varu trenēties. Man 28. decembrī palika 18 gadi, un 15. janvārī lidoju uz Jaunzēlandi viena, tā teikt, uz tālāko vietu, kur iespējams aizlidot. Tur dzīvoju pie latvietes, tas bija droši. Arī pašā Jaunzēlandē ir ļoti droši, tur nav ne indīgu čūsku, ne kā cita.
Februāra beigās braucu uz Austrāliju, tur biju divus mēnešus. Tad mājās trīs dienas un bija jādodas uz sacensībām uz Itāliju, bet tieši tad saslimu. Un tad aizlidoju uz Ameriku uz nedēļu, pēc tam vēl Beļģijā divas nedēļas. Atgriezos mājās, lai pēc tam lidotu uz Čehiju. Un tad vēlreiz uz Ameriku uz mēnesi, pusotru, kur Floridā ar vēl diviem latviešiem trenējāmies. Pēc tam uzreiz uz Itāliju uz divām nedēļām. Un tad beidzot mājās. Tad gan nevarēju sagaidīt, kad būšu mājās.
-Vai tev patīk būt dažādās pasaules vietās?
-Man patīk. Tikai, ja jābrauc vienai, tad ir garlaicīgi, tad gribas mājās. Bet, ja braucam vairāki latvieši kopā, tad ir interesantāk gan trenēties, gan pavadīt brīvo laiku.
Pirms šī gada daudzajiem braucieniem man pat doma, ka varētu dzīvot arī kaut kur citur, bet pēc tiem sapratu, ka vislabāk ir mājās. Citur varētu dzīvot vienīgi tad, ja visa ģimene arī tur būtu. Jo nevarētu visu mūžu dzīvot prom, ģimeni satiekot tikai reizi gadā. Mums ir ļoti siltas attiecības, negribētu tās zaudēt. Latvijā man nepatīk vienīgi drūmais, lietainais rudens, tad gan uz brīdi varētu padzīvot arī citur.
-Kas vēl sagādā tev prieku?
-Būt ar draugiem, vakarā ar draugiem iziet parunāties, pabūt kopā. Mēs esam trīs labākie draugi, klases biedri, turamies kopā. Februārī biju uz Pink koncertu, man ļoti iepatikās, tamdēļ saorganizēju, ka ar mammu varam aizbraukt uz Adeli, Teilori Sviftu un Coldplay. Tikko bijām šādā koncerttūrē.
