Bāka spīd. To Cēsīs redz

Otro dienu Natālija Krama ir bijusī Cēsu Centrālās bibliotēkas direktore. Bibliotēkā nostrādāti 48 gadi, 36 bijusi direktore. Tagad laiks atpūtai un sarunai par aizvadītajiem gadiem, pārmaiņām un bibliotēku nākotnes redzējumu.

-Kopš izskanējusi ziņa, ka    bibliotēkai mainās direktori, esmu dzirdējusi daudzus labus vārdus par sevi. No lasītājiem, pazīstamiem cilvēkiem. Tātad kaut ko labu esmu izdarījusi, ir gandarījums. Pateicoties kolektīvam, paš­valdībai, Cēsīs ir šī ēka. Tas bija mans pienākums -  pierādīt, prasīt, lai bibliotēka būtu arī vizuāli pievilcīga kultūras iestāde. Bijušas negulētas naktis, domājot vien par to, kas nav pagūts, stresainas dienas, bet bija tā vērts. Tagad laiku pavadīšu dārzā.    

-Kā bērnībā nonācāt pie domas, ka gribat būt bibliotekāre?

-Vecpiebalgas vidusskolā draudzenes Ritas mamma Vaida Dzērve strādāja bibliotēkā. Abas pēc stundām gājām uz bibliotēku, kas tolaik atradās kultūras namā. Man tur ļoti patika, vienu grāmatu varēju lasīt piecas reizes. Tā doma, ka es arī varu būt bibliotekāre, iesēdās. Mamma teica, ka algas mazas, atbildēju, ka nauda nav galvenais. Konkurss augst­skolā bija liels, neizturēju, bet studēt neklātienē negribēju. Tiesa, vēlāk gan studēju neklātienē. Pēc vidusskolas pusgadu nostrādāju Priekuļu tehnikumā par laboranti, gāja raibi, tad Inešu bibliotēkā atbrīvojās vieta, kļuvu par aizvietotāju. Cēsu bibliotēkas metodiķe un direktore brauca un mācīja, braucu uz Cēsīm mācīties. Man patika. Inešu bibliotēka arī toreiz bija pilī, pati kurināju, tīrīju. At­griezās iepriekšējā bibliotekāre, un mani uzaicināja uz Cēsīm.

-Kāda bija bibliotēka, kurā ienācāt 1977.gadā?   

-Salīdzinot ar Inešu bibliotēku, kas tolaik bija normāla pagasta bibliotēka, Cēsu, kaut aizņēma tikai daļu no pirmā stāva, šķita liela. Vestibilā bija divi trīs brīvi pieejami plaukti un gara, tumša lete, aiz tās durvis, tur līdz griestiem grāmatas. Bibliotekāram pēc katras grāmatas bija jāieiet krātuvē, jāzina, kur kura atrodas, pa trepītēm jākāpj pakaļ. Bija reizes, kad mēs, jaunās darbinieces, iegājām krātuvē pēc grāmatas, pastāvējām, iznācām pie lasītāja un teicām: “Ziniet, patlaban tā darba nav.” Vienkārši nesapratām, kur meklēt. Viena nosaukuma grāmatas bija vismaz desmit eksemplāri. Tās sūtīja no Rīgas, gājām uz pas­tu pakaļ, nesām vai vedām ar ragaviņām uz bibliotēku.

Latviešu autoru grāmatu bija pietiekami, bet gribējās ko citu, gribējām detektīvus, fantastiku, ārzemju literatūru, bet šo izdevumu bija maz. Daudzi lasīja arī krieviski.

Vēl atceros, kā regulāri saņēmām kārtējos “Glavļita” ­(Gal­­venās literatūras pārvaldes) norādījumus, kuru autoru grāmatas jānoraksta. Romānam nekāda vaina, bet autora vārds nedrīkstēja parādīties. Atmiņā liels grāmatu kalns ar izdevumiem, kuri bibliotēkā nedrīkst būt, daudzi izdevumi dermatīna vākos, brošēti, arī vecajā drukā. Saturs vai autors padomju cilvēkam nebija vēlams. Līdz tam tās glabājās tumšos kaktos.    Pa kluso čiepām un nesām uz māju, bet visas bija jāsaplēš un jānodod makulatūrā.     

Ja lasītājs gribēja ļoti pieprasītu grāmatu, līdzi devām propagandas vai populārzinātnisku    izdevumu. Bija vien jāņem. Tā palielinājās izsniegums. Atskaitēs bija jāparāda, cik izsniegts daiļliteratūras, cik populārzinātniskās un par padomju dzīvi, cik kongresu materiāli. Nebija viegli atbildēt uz jautājumiem, kāpēc cilvēki tos nelasa.

Par latviešu literatūru interese ļoti palielinājās Atmodas laikā, kad ienāca trimdas literatūra. Tautieši kastēm sūtīja grāmatas, pēc tām bija liels pieprasījums. Latvijā nav bibliotēkas, kur nebūtu trimdas latviešu grāmatu. Aizvien nāk piedāvājumi, no sirds grib atsūtīt, bet jāatsaka, jo jau ir. Vecā paaudze aiziet, jauno neinteresē, bet grāmatas izmest roka neceļas. Patlaban Latvijā  par trimdas izdevumiem intereses nav, autori iepazīti, reti kādu paņem lasīt.    

-Cēsīs sapnis par savu Gaismaspili bija diezgan ilgs.

-Pamazām bibliotēka aizņēma abus stāvus.    Mūsu darbā ienāca jaunās tehnoloģijas. Apmeklētāju skaits palielinājās. Arī pašvaldība saprata, ka kultūras iestādei jābūt arī vizuāli pievilcīgai, ka neesam tikai grāmatu krātuve, uz bibliotēku nāk pēc citiem pakalpojumiem. Bija doma būvēt jaunu ēku Smilšu laukumā, tad citur  kopā  ar augstskolu “Turība”. Bet ko darīt ar šo ēku? Cēsu pilsētas būvinspektors Viesturs Krastiņš vairākkārt pieteica, lai bibliotēka neatkāpjas no šīs vietas. Tai jākalpo bibliotēkai, tai nepiestāv bezpersoniska būve.   

2012.gadā apstiprināja projektu, 2014.gada beigās atgriezāmies no Akmens ligzdas, kur bijām pārbūves laikā. Ieguvām bēniņu un pagrabstāvu, kur krājums un tehniskās telpas, bet augšā administrācija.
Gada laikā apmeklētāju bija par tūkstoti vairāk nekā pirms tam. Telpas, vide, iespējas piesaistīja cēsniekus. Nāca bērni, skolēni. Bērni no skolas te pavada laiku līdz nodarbībām, autobusam. Bērni atved vecākus. Kāda mamma stāstīja, ka dēlam pieteikusi: “Ja labi uzvedīsies, sestdien iesim uz bibliotēku.” Kur vēl augstāku vērtējumu mūsu darbam!

-Bibliotekāra profesija ir prestiža?   

-Bibliotekāra profesija nav bijusi prestiža. Maz atalgota, un grāmatas bibliotēkā nebija deficīts, kas citas profesijas padarīja prestižas. Te jāpastāsta par Ludmilu Leimani. Bija spilgta personība, ar savu šarmu. Viņu pilsētā pazina – tā ir Cēsu bibliotekāre! Ludmila katru uzrunāja personiski: “Nu, draudziņ, ko tu gribētu?  Man tieši tev ir, un vēl paņem arī šo.” Lasītājs pat nenojauta, ka grib to lasīt.  Retais negribēja, lai viņu apkalpo tieši Ludmila.

Nav svarīgi, kādu izglītības diplomu esi ieguvis, galvenais, ka gribi strādāt bibliotēkā, ka tev patīk. Visu var iemācīties, pareizie sertifikāti nenozīmē, ka esi īstajā vietā. Bibliotēkā būtiska ir saskarsme ar cilvēkiem.

Bibliotekāra prestižs cēlās 90.gados, kad ienāca datori, kad bibliotekāri kļuva zinoši, pie viņiem nāca mācīties. Viņi kļuva par speciālistiem, kuri ne tikai izsniedz un saņem grāmatas, bet orientējas datu bāzēs, var konsultēt, kuri nepārtraukti mācās. Arī atalgojums vairs nav tas zemākais. Tika pieņemts Bibliotēku likums, īstenoti dažādi valsts atbalsta projekti. Tas bija izrāviens attīstībā.

-Bibliotēkās strādā gandrīz tikai sievietes.

-Eiropas bibliotēkās ir puse uz pusi. Jautājot, kā profesijā izdodas iesaistīt vīriešus, atbilde bija, ka tas ir fiziski smags darbs, jo grāmatas ir jāpārnēsā, un arī labi atalgots. Mums ir lifts un nav jānēsā.

-Veidojot jauno novadu, reorganizācija citās nozarēs notika dzirdami.

-Bibliotēkām klusi un mierīgi. Daudzās sarunās vienojāmies, par ko atbildēs apvienību pārvaldes, par ko mēs, kā notiks pārņemšana. Tā kā    savulaik bija bibliotēku centralizētā sistēma, bija pieredze. Bibliotēkām kopā būšana nekad nav bijusi pārrauta, jumti un naudas devēji mainījušies, bet sistēma palikusi.
Kāda ir kura bibliotēka, vispirms atkarīgs no bibliotekāra. Ja telpas, iekārtojums apmierina un arī pārvalde nesaka, ka vajadzētu ko mainīt, tad tāda nemainīga, bez svaiguma arī bibliotēka sagaida lasītājus. Ir kolēģes, kuras visu laiku ir nemierā, vēlas kaut ko uzlabot, pamainīt. Ja māk pārliecināt pārvaldi, Centrālo bibliotēku, viss notiek. Bet tā taču ir jebkurā nozarē, ir jāgrib darīt, jāgrib, lai ir labāk.

-Vadīt sieviešu kolektīvu nav viegli, vēl arī kļūt par direktori no pašu vidus.

-Kā vadīt kolektīvu, izturēties pret citiem, mācījos no iepriekšējām direktorēm. Attieksme pret darbiniekiem vienkārša, nedari otram, ko negribi, lai dara tev. Pati te izaugu, darbam tas labi un daž­kārt sarežģīti, jo gadās brīži, kad jāpasaka stingrāks vārds. Tiku galā. Neko neizlēmu viena, katrs savas jomas un līmeņa speciālists, nākam kopā, lemjam, kā un ko darīsim, par ko kurš atbildēs. Paļāvos uz ikvienu, es daudz ko nemāku, bet ir nodaļas vadītājs. Direktors ir    menedžeris, kurš visu saliek kopā, lai zobrati griežas.    

-Arī jaunajai direktorei Lāsmai Vasmanei-Mašinai jārisina daudzi jautājumi.

-Trešo gadu grāmatu iegādei finansējums nav mainījies. Uz jaunajām grāmatām ir mēnešiem garas rindas, jo ir tikai divi eksemplāri. Ceram, ka pašvaldība, veidojot budžetu, mūs sadzirdēs.

Renovējot bibliotēkas ēku, projektā bija piebūve. Ideja par to nav atmesta. Cēsu Centrālajai pievienoja Valdemāra bibliotēku, kuru zinām kā neredzīgo bibliotēku. Tā atrodas privātās telpās, grūti piekļūt, jāmaksā īre. Tiek apsvērts pārcelties uz bijušajās ēdnīcas telpām, bet nepaciešams remonts , un tāpat būs jāmaksā noma. Varbūt var uzcelt piebūvi, tad tai te būtu piemērota vieta. Bet tā tikai ideja.

Mani ļoti uzrunāja atziņa, ka bibliotēka ir kā bāka nemiera laikos. Anne Lamotta teikusi: “Bāka neskraida gar krastu, lai meklētu kādu, ko izglābt, bāka vienkārši stāv un spīd…” Bibliotēkai jā­spīd un jāzina, ko piedāvāt. Cilvēki redz un nāk uz bāku, jo tā stāv un spīd.