Civilā aizsardzība

Par civilo aizsardzību runājam aizvien biežāk. Īpaši jautājums saasinās, izskanot kāda ietekmīga pasaules medija publikācijām par agresorvalsts Krievijas vēlmi pārliecināties par NATO vienotību uzbrukuma gadījumā un ka šis izmēģinājumu poligons varētu būt Baltijas valstis. Pēdējā laikā gan tas nav dzirdēts, bet karš, ko Krievija ved Ukrainā, pārkāpjot visas starptautiskās norunas, atkal un atkal liek saprast, kaut zinām, ka stratēģiskie partneri palīdzēs sargāt mūsu zemi no pirmā centimetra, ka pašiem jābūt gataviem gan aizsargāt valsti, gan pasargāt sevi.

15.janvārī spēkā stājās aktualizētais Valsts civilās aizsardzības plāns. Tajā atjaunoti un pilnveidoti pasākumi sabiedrības drošībai kara apdraudējuma gadījumā. Tajā, piemēram, paredzēts līdz 2025. gadam (ieskaitot) izstrādāt normatīvo regulējumu par patvertņu izveidošanu un būvniecību, noteikts, ka jāapzina vecās patvertnes un tām pielāgojamas būves, tās jāaprīko ar norādījuma zīmēm. Jāizveido pašvaldībās esošo patvertņu un pielāgoto būvju saraksts. Ir runa arī par kontrolētu mas­veida iedzīvotāju evakuāciju un
pārvietošanu militāra iebrukuma, katastrofas vai to draudu gadījumā, ir vadlīnijas evakuācijas punkta izveidei un pulcēšanās vietu noteikšanai evakuācijas gadījumā. Plānā precizēta kārtība par iedzīvotāju apziņošanu un citi jautājumi.

Drošība ir arī zināšanas, kā sevi pasargāt krīzes brīdī

Igors Rajevs: – Pirmie cilvēki, kas katram jāzina sejā, pie kā vērsties krīzes situācijā un kuru informācijai garantēti varat ticēt, ir vietējās pašvaldības vadītājs un Civilās aizsardzības komisijas locekļi.

Aigars Mikiško: – Krīzes situ­ācijā – vai tā būtu trauma vai dabas katastrofa, vai iebrukums –, mums katram pašam ir jāspēj izvērtēt notikumus un izvēlēties pareizo rīcību.

“Civilās aizsardzības sistēma ir nacionālās drošības sistēmas sastāvdaļa, kas ir pamats efektīvai un visaptverošai valsts aizsardzības sistēmas funkcionēšanai,” raksta Aizsardzības ministrija.

To, ka civilā aizsardzība nav tikai valsts vai pašvaldību plāni, resursi un rīcība, bet arī ir ikviena iedzīvotāja līdzdarbība un atbildība, tiekoties ar reģionālajiem medijiem, uzsvēra Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa. Par iedzīvotājiem svarīgo civilās aizsardzības jomā militāra apdraudējuma gadījumā stāstīja un uz žurnālistu jautājumiem atbildēja Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, Saeimas deputāts un Saeimas Visaptverošas valsts aizsardzības apakškomisijas vadītājs  Igors Rajevs un Aizsardzības ministrijas Krīzes vadības un noturības departamenta direktors Aigars Mikiško.

Ekspertu padomi pagaidām tikai internetā

Vispārējā valsts aizsardzība to arī nozīmē – tajā iesaistīti ne tikai bruņotie spēki, iekšlietu un citi ātrās reaģēšanas dienesti, tas ir nepārtraukts darbs, kurā sadarbojas visas valsts un pašvaldību struktūras, atzina Igors Rajevs, uzsverot, ka nozīmīga vieta un atbildība tajā ir arī katram rīcībspējīgam iedzīvotājam.
Lai iedzīvotāji krīzes situācijā, īpaši militārā apdraudējuma gadījumā, spētu rīkoties, palīdzēt sev un tuviniekiem, kaimiņiem vai citiem, kam tas acīmredzami nepieciešams, cilvēkam jābūt zinošam. Pirmais pamats būtu izpratne, kā rīkoties, lai situācija nepārsteigtu nesagatavotu. Informācija par to pieejama Aizsardzības ministrijas bukleta “Kā rīkoties krīzes situācijās” atjaunotajā versijā un jaunajā bukletā “Kā rīkoties kara gadījumā”, pastā­stī­ja Aizsar­dzī­bas ministrijas pārstāvis Ai­gars Mikiško. Abi bukleti pieejami ziņu portāla “Sargs.lv” sadaļā “72 stundas”. Papildinātā rokasgrāmata “Kā rīkoties krīzes situācijās” izdota arī papīra formātā. Pagaidām tirāža neliela, bet A.Mikiško sacīja, ka būs papildu metieni. Izdevumu izvietos publiskās vietās.

Rokasgrāmata “Kā rīkoties kara gadījumā” tapusi, liekot lietā Ukrainas pieredzi cīņā pret Krievijas okupācijas armiju. Tajā lasāms, kādi krājumi tādai situ­ācijai katram būtu jāveido, par komunikāciju un informācijas meklēšanu militāra apdraudējuma gadījumā, savas mājvietas sagatavošanu kā patvēruma vietu, rīcību apšaudes laikā vai nonākot kaujas zonā un citi ieteikumi. Šo bukletu tuvākajā laikā neizdos drukātā formātā. Žurnālisti norādīja, ka rokasgrāmata ir ļoti apjomīga, tai ir 93 lappuses, ne katrs gribēs un spēs izdziļināties tik apjomīgā informācijā. Saeimas priekšsēdētāja rosināja sagatavot kompaktus norādījumus un ieteikums, kas ikvienam būtu ātri pārskatāmi un viegli uztverami.

A.Mikiško aicināja mediju un pašvaldības izplatīt ziņu par bukletiem, jo krīzes situācijā – vai tā būtu dabas vai tehnogēna katastrofa, vai iebrukums –, katram pašam ir jāspēj izvērtēt notikumus un izvēlēties pareizo rīcības variantu, jāspēj parūpēties par sevi un, ja vajadzīgs, par saviem tuviniekiem.

Ko grib vai drīkst zināt iedzīvotājs

Vai iedzīvotāji jau laikus varētu zināt, kur militāra apdraudējuma gadījumā, ja, piemēram, ātri jāevakuējas, doties? Lielā stresā atnākušo ziņu no dienestiem var būt grūti uztvert, būtu labāk, ja cilvēkus jau laikus informētu, kā šos jautājumus organizēs. I.Rajevs pastāstīja, ka šāda informācija pieejama aktualizētajos pašvaldību Civilās aizsardzības (CA) plānos. Žurnālisti iebilda, ka nereti vietvara ar tādu informāciju nedalās, sakot, ka tā ir ierobežotas pieejamības.

Aizsardzības ministrijas pārstāvis A.Mikiško paskaidroja, ka paš­valdību CA plānos klasificēta ir informācija par sadarbības mehānismiem un procedūrām ar bruņotajiem spēkiem militāra apdraudējuma gadījumā. Visa informācija, kas attiecas uz iedzīvotājiem – pulcēšanās vietas, evakuācijas ceļi, informācijas kanāli un cita – , ir publiskojama un pieejama ikvienam. Arī I.Rajevs un D.Mieriņa uzsvēra, ka nedrīkstētu būt situācijas, kā šāda informācija tiek noslepenota, gluži pretēji, tā jāzina katram pašvaldības iedzīvotājam, par to jāstāsta medijiem.

I.Rajevs gan piebilda, ka arī ikvienam pašam jāgrib izglītoties par šiem jautājumiem. Kādā tikšanās reizē ar iedzīvotājiem piedzīvots, ka cilvēki sūdzas par informācijas trūkumu, bet turpat bibliotēkā, kur notiek saruna, uz galda stāv izdrukāts CA plāns.

Informācija – pats svarīgākais

Zināt, kur atrast informāciju, un saprast, kuram informācijas avotam uzticēties, tas krīzes situācijās ir pats galvenais, uzsvēra I.Rajevs. Viņš atgādināja, ka pirmie cilvēki, no kuriem visdrošāk saņemt ziņas, ir pašvaldības vadītāji, kuri reizē ir vietējo Civilās aizsardzības komisiju priekšsēdētāji, un Civilās aizsardzības komisijas locekļi. “Tie ir cilvēki, kurus katram vajadzētu pazīt vaigā,” sacīja I.Rajevs.

Iedzīvotājiem, kas lieto viedtālruņus, noderēs lietotne “112 Latvija”. Tā izmantojama jebkurā krīzes gadījumā un, protams, arī militāra apdraudējuma situācijā. I.Rajevs uzsvēra, ka tajā izsūta tikai ārkārtas paziņojumus par nopietniem apdraudējumiem, kad iedzīvotājiem ir jābūt gataviem nepieciešamības gadījumā rīkoties vai prasa rīkoties nekavējoties. Piemēram, šovasar tas bija Sarkanais brīdinājums par ekstremālu karstumu.

Patlaban apziņošanu veic, sūtot īsziņu, bet top Agrās brīdināšanas sistēma ABS+, kurā izmantos šūnu apraidi. Šī tehnoloģija nodrošina iespēju informāciju nosūtīt konkrēta reģiona iedzīvotājiem, kurā ir apdraudējums. Tālrunī atnākusī vēsts aizņems visu ekrānu, un to nevarēs nepamanīt. Ziņa pienāks gan viedtālrunī, gan taustiņtelefonā.

Patvertnes nav pāris gadu jautājums

Saspringts ir patvertņu jautājums, par ko cilvēki satraucas visbiežāk. Kur paglābties uzlidojuma vai apšaudes laikā?

Īpaši būvētu patvertņu Latvijā nav daudz, mazliet vairāk par trijiem simtiem, pastāstīja I.Rajevs, patvēruma vajadzībām apzina ­publisko un dzīvojamo ēku pagrabus. Cēsnieki jau zina, ka pērn tika apsekoti daudzdzīvokļu namu pagrabi un izvērtēts, kuri pielāgojami patvertņu vajadzībām un kas tajos darāms, lai tos izmantotu šim nolūkam.

Pagrabu apsekošanu veic Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) speciālisti sadarbībā ar pašvaldībām. VUGD inspektoru skaits nav tik liels, lai uzreiz masveidā apzinātu situāciju visos novados un pilsētās, līdz jūnijam bija pārbaudīti pagrabi vairāk nekā tūkstoš namos. No tiem līdz pat 15% ēku atbilst patvertņu vajadzībām, vairāk nekā 50% –  daļēji atbilst, tajās vajadzīgi daži uzlabojumi. Runājot par daudzdzīvokļu ēkām, I.Rejevs atgādināja, ka to pagrabu pielāgošana ir pašvaldību, māju pārvaldnieku un dzīvokļu iemītnieku darbs, patvertne nebūs publiska, bet paredzēta nama iemītniekiem. Trešdaļā pārbaudīto ēku nav pagrabu, tie ir pagrabstāvi ar logiem. Tāda vieta neder patvertnei.

“Primāri pārbaudām esošās patvertnes, kā arī valsts un paš­valdības ēkas, kur pielāgotās patvertnes tiks speciāli apzīmētas un tās varēs izmantot ikviens,” teica I.Rajevs, norādot, ka informācija par publiskajām patvertnēm būs pieejama internetā.

Jaunu patvertņu būvēšana pagaidām ir problemātiska. Daiga Mieriņa uzsvēra, ka, rodot finansiālās iespējas, pirmām kārtām jādomā par kritisko infrastruktūru, piemēram, slimnīcām. Līdztekus valsts risinājumiem savi jārod arī pašvaldībām. Viens no tiem – īstenojot publisko ēku renovācijas projektus, līdztekus ieguldīt līdzekļus patvertņu ierīkošanai. I.Rajevs pastāstīja, ka tiek domāts arī par Eiropas Savienības fondu līdzekļu ilgtermiņa programmu tieši patvertņu būvniecībai.

“Patvertņu nodrošinājums nav ne gadu, ne divu jautājums. Tas ir ilglaicīgs un mērķtiecīgs darbs. Somijā, kuru minam kā piemēru patvertņu nodrošinājumā, jau gadu desmitiem ir prasība, ka, būvējot jaunu ēku, tai obligāti jāizbūvē arī patvertne,” pauda I.Rajevs.