Latvijā izsludināta kārtējā kampaņa. Šoreiz “Nevēlamie ieceļotāji”. Un uzmanība pievērsta piecām invazīvajām sugām – Ķīnas cimdiņkrabim, Amerikas signālvēzim, rotanam, apaļajam jūrasgrundulim un dzeloņvaigu vēzim. Pērn kampaņā “Ķeram svešos Latvijas dabā!” vairāk stāstīja par augiem – Kanādas zeltslotiņu, puķu sprigani, krokaino rozi, vārpaino korinti un ošlapu kļavu. Lai pret svešo izturētos ar tam pienākošos attieksmi, tas vispirms jāiepazīst. Tas nekas, ka skaists, ilgi stāv vāzē vai garšīgs maltītē, pasaudzēts svešzemnieks var nodarīt lielu ļaunumu.
Latvijā sastopamas vairāk nekā 50 dažādas invazīvās sugas – gan augi un sēnes, gan dažādi dzīvnieki (kukaiņi un citi bezmugurkaulnieki, zivis, zīdītāji). Svešzemju suga, nonākot jaunā vidē, strauji paplašina savu izplatībau un savairojas, agresīvi apgūst jaunas teritorijas, padzenot vietējos no to dabiskās ekosistēmas. To negatīvā ietekme uz daudzveidību ir zinātniski pierādīta.
Pirms cik gadiem aizvien biežāk makšķernieki runāja par rotaniem no Tālo Austrumu upēm? Nemaz ne tik daudziem. Nu jau tas nav nekāds retums. Tāpat apaļais jūrasgrundulis, ko sauc arī par bullīti, strauji izplatās, var pat teikt, ka tā kļuvusi par vienu no dominējošām zivju sugām Latvijas piekrastes ūdeņos. Zivtiņa pamazām vien apgūst pasauli. Populācijas aizsākumi ir meklējami Marmora, Melnās un Kaspijas jūras ūdeņos. Tā tiek uzskatīta par 20.-21. gadsimtu mijas vienu no sekmīgākajām invazīvajām zivju sugām Ziemeļamerikā, Lielajos ezeros, un daudzviet Eiropā. Pirmo reizi šī invazīvā zivs Ziemeļamerikā tika atklāta 1990. gadā. Pagājušā gadsimta 80. gados apaļie jūras grunduļi atrasti arī Maskavas upē Krievijā un 1990. gadā arī Baltijas jūrā Gdaņskas līcī pie Polijas.
Šobrīd Eiropā šī zivs sastopama Baltijas jūras dienvidos un austrumos, Botnijas un Somu līcī, Kategata jūras šaurumā un Zviedrijas dienvidos. Latvijas piekrastē apaļais jūrasgrundulis pirmo reizi parādījās 2004. gadā. Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pētījums liecina, ka jau 2015.gadā tas atrasts Liepājas ezerā, Salacas lejtecē un Sakas upē. Toreiz zinātnieki piedāvāja divas iespējas – vai nu veicināt šo zivju izplatību un izmantot pārtikā, vai ar dažādiem pasākumiem ierobežot. Bet ieteikums bija nepārprotams – īstenot tādu stratēģiju, kas vērsta uz populācijas ierobežošanu.
Tā notiek, ienāk viens svešinieks, sākumā brīnāmies, kas tas tāds, pasaudzējam, pēc tam zinātnieki strādā, lai saprastu, kā tikt galā ar negantnieku, kurš iznīcina vietējos.
Un tas nav stāsts par apaļo jūrasgrunduli, rotanu, latvāni vai krokaino rozi. Tas ir stāsts par atvērto pasauli, kuras robežas ir vaļā. Turklāt laikapstākļi ar aukstajām ziemām Latviju vairs nepasargā no tiem, kam patīk jaukāks klimats. Invazīvie augi un dzīvnieki Latvijā ir cilvēku apzinātas un neapzinātas darbības sekas. Gan augi, gan dzīvnieki var ieceļot arī nejauši – kuģu tilpnēs, pasta sūtījumos, podotajos stādos vai kāda atvesti, lai dārzā būtu pārsteigums, lai ziedētu tikpat skaisti kā svešajā zemē.
Puķu sprigane, krokainā un Kanādas zeltslotiņa atceļoja kā daiļdārza augi. Gadu desmitiem tika loloti, līdz kļuva par dārzbēgļiem. Cik tad ilgi augsi vienā vietā, varbūt nedaudz tālāk labāka augsne, nākamā paaudze domā tāpat, un veidojas plantācijas.
Latvijā dārzbēgļu ir jau vairāk nekā 100 sugu. Daudzi no Kurzemes hercogistes muižu dārzu laika, kad tur sēja, stādīja arī interesantus, skaistus svešzemniekus. Dažiem dārzā nepatika, un tie bēga, jaunajā vietā cenšoties nomākt, pat iznīcināt vietējos augus. Visvairāk bēgļu ir no košumdārziem. Piemēram, matainās sīkgalvītes (Galinsoga ciliata). Tās ir ļoti līdzīgas sīkziedu sīkgalvītēm. Galvenā atšķirība – galotnē trīsdaivainas lapiņas pie zieda kurvīša pamatnes, sīkziedu sīkgalvītei šīs lapiņas ir bez sānu zobiņiem. Tātad – XIX gadsimta vidū mataino sīkgalvīti no Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas ieaudzēja vairākās Eiropas Botānisko dārzu kolekcijās. Daudzi iekāroja glīto augu. Ar ko tas beidzās? Ravējam, ravējam, ravējam…
Katram augam, dzīvniekam, kukainītim savs ceļojums uz Latviju. Lai cik mēs būtu toleranti, ir jāatmet maldi, ka svešzemnieki vairo Latvijas dabas daudzveidību.
Ceļojumā piestājot un ieraugot ko skaistu, labāk nevākt sēklas, necensties tikt pie spraudeņa. Tas vienkārši nav tā vērts. Ja domājam par nākotni Latvijas dabiskajās pļavās.
Komentāri