Aaktualizējam. Vardarbība skolās

Sabiedrība aizvien biežāk un satrauktāk runā par vardarbību skolās. Izglītības kvalitātes valsts dienesta sadarbībā ar Edurio veiktā 2021./2022. mācību gada aptauja liecina, ka 25% skolēnu pret sevi jutuši fizisku vardarbību, 37% emocionālu. Savukārt Rīgas Stradiņa universitāte pērn, apkopojot datus no 127 skolām Latvijā, secinājusi, ka 40,2% skolēnu vismaz vienu reizi pāris mēnešu laikā ir saskārušies ar bulingu, tas ir ,apzinātu psiholoģisku terorizēšanu, kas ir sistemātiska, atkārtota un apzināta rīcība.

“Konflikti bērnu vai pusaudžu savstarpējās attiecībās ir normāla parādība. Konfliktējot bērni mācās veidot attiecības un risināt problēmas. Tomēr ir ļoti svarīgi sekot, lai bērni mācītos kontrolēt agresiju, ievērotu cieņpilnas robežas un attiecības nekļūtu vardarbīgas,” raksta portāls mobstop.lv.

Taču reizēm konflikti mācību iestādēs uzkarst līdz situācijām, kad to risināšanai nepietiek ar draudzīgām vai pamācošām sarunām. Valsts līmenī nākas domāt pat par normatīvo aktu papildināšanu. Mācību iestādes izstrādā metodes un protokolus, kā rīkoties šādos gadījumos. Un sava loma ir arī pašvaldībām, kas nodrošina metodisko palīdzību.

Konflikts. Kā tas rodas un kā risināms

Cēsu novada Izglītības pārvaldē ir speciālā pedagoģe Iveta Liepiņa, kas specializējusies vardarbības gadījumu konfliktu risināšanā. Viņa organizē gan pedagogu izglītošanu šajā specifiskajā jomā, gan, ja nepieciešams, piedalās skolēnu vecāku sapulcēs, palīdz konkrētu situāciju risināšanā. Un I.Liepiņa atzīst –
vardarbība ir pārāk smags vārds, jo tas nozīmē tīši darīt kādam pāri.

-Tad rodas jautājums, vai tiešām mēs no rīta, izejot no mājām, dodamies uz skolu, darbu ar domu, es šodien gribu nodarīt kādam pāri. Vairāk esmu saskārusies ar konfliktsituācijām, kur abām pusēm ir līdzīgs spēku sadalījums. Aiz konfliktējošas uzvedības vienmēr slēpjas kāda vajadzība. Vajadzība būt ievērotam, vajadzība būt uzklausītam, skolēna vajadzība pēc uzticama pieaugušā, kurš bērnu, jaunieti pieņem tādu, kāds viņš ir. Konfliktē skolēni gan savā starpā, gan ar skolotājiem. Ja vēl iesaistās bērnu vecāki, process uzņem lielākus apgriezienus, bet rezultāts ne vienmēr ir visiem apmierinošs. Katrs konflikts atstāj savas pēdas, tādēļ, pēc manām domām, jāstiprina tieši izglītības iestādes, lai skola iespējami pārliecinošāk parādītu, kādas vērtības, noteikumi ir izglītības iestādē. Lai bērnu vecākiem būtu pārliecība, ka viss ir sakārtots, visi zina, ko dara, bērns skolā jūtas droši, nodarbojas ar to, ar ko skolā jānodarbojas: mācās, iejūtas vienaudžu kolektīvā, sadarbojas.
Otra, jau smagāka, vardarbības forma ir ņirgāšanās, ar ko ikdienā sastopamies izglītības iestādēs. To no konflikta atšķir tas, ka pusēm ir atšķirīgs spēku sadalījums, viena puse ir izteikti vājāka. Cik šī vardarbība sastopama, var izvērtēt, katrā izglītības iestādē veicot aptaujas par skolēnu un skolotāju labbūtību, kā arī pamanot un risinot konkrētus gadījumus. Skolās ir arī bērni ar uzvedības traucējumiem, medicīniskām diagnozēm, kuriem nepieciešama atbalsta komandas palīdzība, mērķētas mācību metodes, pieejas, lai skolēns koncentrētos mācību saturam. Tādiem bērniem vajadzīga regulāra pieaugušā klātbūtne, lai viņi var, netraucējot pārējos, sekot līdzi mācību saturam.

-Ko rāda dati – vai pilsētas skolās ir vairāk vardarbības gadījumu nekā lauku skolās?

-Tam, kā bērni jūtas skolā, regulāri seko izglītības iestādes vadītāji un apzina situāciju, izmantojot Edurio aptaujas. Mikroklimats skolā ietekmē gan mācību darbu, gan uzvedību, gan apmeklējumu un motivāciju vispār nākt uz skolu. Šī mācību gada dati vēl nav nonākuši līdz Izglītības pārvaldei. Aptauja par skolēnu labbūtību skolā pēc pagājušā mācību gada rāda, ka situācija pilsētas un lauku skolās līdzīga. 68% – skolēnu jūtas droši, 32% – skolēnu ir saskārušies ar vardarbību.

Kādā veidā skolās mēdz darīt pāri? Vairākumā gadījumu – apsaukā, apsmej. Retāk fiziski ietekmē un digitāli pazemo. Kas visbiežāk ir pāridarītājs? Klases biedrs. Tādi gadījumi prasa tūlītēju reakciju no klases audzinātāja, sarunas ar visu klasi, gadījuma analīzi, ko darīt tālāk, lai visi saprastu rīcības shēmu – gan cietušais, gan pāridarītājs, gan vērotāji. Pozitīva tendence ir, ka cietušie neklusē, zina, kam lūgt palīdzību.

-Kurām skolēnu grupām visbiežāk vajadzīgs atbalsts? Cik bieži?

-Šī mācību gada pieredze rāda, ka konfliktsituācijās nonāk pusaudži. Tas ir tāds vecums. Jaunieši ir ļoti jūtīgi, it sevišķi zēni. Viņi pārkāpj robežas, protestē, vēlas vairāk praktisku nodarbību, lai būtu motivācija mācīties. Sākumskolas posmā biežāk ar skolām konfliktē izglītojamo vecāki. Gan par skolas attieksmi pret viņu bērnu, gan ir neapmierinātība ar kādu no klases biedriem, kuram ir uzvedības traucējumi.

-Kāda ir jūsu pieredze – vai skolas ir atvērtas, lūdz atbalstu, palīdzību?

-Par darba trūkumu nesūdzos. Lielākoties prasa palīdzību. Sniedzu gan metodisko atbalstu, gan dodos uz skolu risināt konkrēto gadījumu.

-Vai ir arī gadījumi, kur skolu vadītāji tomēr izvēlas, tā teikt, par problēmu nelikties ne zinis, jo tas bojā skolas tēlu?

-Tā nav, ka skolas direktors nerisina vardarbības gadījumus un konfliktsituācijas, jo tieši nelikšanās ne zinis bojā skolas tēlu.

Ir svarīgs preventīvais darbs – noteikumi, metodes, vērtības, robežas. Un arī tūlītēja reaģēšana uz notikumu.

Aizvadītajā mācību gadā bija arī fiziskas vardarbības gadījums. Cēsīs divi kādas skolas audzēkņi pēc stundām uz ielas piekāva trešo. Kad noskaidroju, no kuras mācību iestādes ir cietušais, zvanīju direktorei, lai informētu par gadījumu, saņēmu atbildi: ja tas noticis ārpus skolas, tas uz viņu neattiecas. Pēc tam meklēju palīdzību policijā, uzzināju, ka cietušā zēna vecāki jau vērsušies tur, pāridarītāji ir atpazīti, gadījums tiek risināts.

Notikušais parāda, ka mēs visi, visa sabiedrība esam līdzatbildīgi par to, kas notiek ar mūsu bērniem, ka svarīgi visiem reaģēt uz notiekošo, piedalīties risinājuma meklēšanā. Nebūsim vienaldzīgi!

Svarīga ir sadarbība ar skolēnu vecākiem. Lai skolēnu vecāki saprastu, ka viņiem nav jāpamāca pedagogi, kuri katru dienu ir kopā ar viņa bērnu, bet jāpalīdz savam bērnam izprast viņa emocijas, vajadzības, sliktas uzvedības un rīcības iemeslus, kas rada vēlmi darīt otram pāri. Bērnu vecāki vislabāk zina, kā paši uzvedušies skolas laikā, ko var sagaidīt no sava bērna, kādas robežas bērns saprot, cik bieži ģimene konfliktē, kā risina konfliktus.

-Kādi ieteikumi bērniem, viņu vecākiem, skolu personālam?

-Ieteikumi bērnu vecākiem – runājiet ar saviem bērniem. Pasekojiet, ko bērni dara interneta vidē, ar ko nodarbojas brīvajā laikā. Stāstiet bērniem, ka nevajag klusēt. Ir jārunā par problēmām, pāridarījumiem, jāmeklē pieaugušā palīdzība. Pavērojiet, kā ģimenē veidojat attiecības, kāda jums pašiem ir attieksme pret līdzcilvēkiem, kolēģiem, savu bērnu skolotājiem, kā mācāt saviem bērniem attieksmi pret citiem, robežas saskarsmē. Bērns ir novērotājs un atdarinātājs, viņš spoguļo savas ģimenes vērtības. Katrs bērns nāk no savām mājām, savas ģimenes vides.

-Jautājums, kāpēc mūsu izglītības iestādēs ir tik daudz pāridarītāju? Kā viņi sevi varētu apliecināt pozitīvā virzienā?

-Skolas šajā jomā pilnveidojas visu laiku. Vairs nav mūsdienīgi nedarīt neko, pieņemot, ka tas grauj skolas prestižu. Pēc šī gada pieredzes varu teikt, ka problēmas pamana, risina, meklē papildu palīdzību.

UZZIŅAI

Metodiskā palīdzība šajā mācību gadā:

• Semināri par iekļaujošo izglītību – tās būtība, principi, kā to īstenot izglītības iestādē.
• Emocionālā audzināšana – kā saprast sevi un citus, vadīt emocijas, cieņpilni risināt konfliktsituācijas.
• Kā sadarboties atbalsta komandai izglītības iestādē, lai veiksmīgi atbalstītu skolēnu mācīšanos, risinātu konfliktsituācijas.
• Praktiskā palīdzība – dalība skolu vecāku sapulcē, konfliktsituāciju risināšanas gadījumi, individuāla palīdzība skolotājiem par rīcību vardarbības gadījumos, par emocionālo audzināšanu, sadarbību ar izglītojamo vecākiem, profesionālā pilnveide par aktuālām tēmām.

Uzdevums, ko nedrīkst ignorēt

Jauno Līderu vidusskolas direktore Saiva Vītola: “Vardarbības mazināšana skolā ir būtisks uzdevums, kuru nedrīkstam ignorēt. Vardarbība jebkurā tās formā ir nepieņemama. Mums skolā ir noteiktas procedūras un noteikumi konkrētai rīcībai vardarbības gadījumos. Mums arī ir atbalsta personāls no direktora līdz speciālistu līmenim, kas palīdz rast risinājumus. Mēs redzam un apzināmies, ka, risinot problēmas, radām drošu un atbalstošu vidi visiem skolēniem un darbiniekiem. Problēmu risināšana veicina savstarpēju cieņu, draudzību, komandas garu un citas lietas, kas kopā veido skolas labizjūtu, kas ir viena no mūsu skolas vērtībām.”

Efektīvai cīņai pret vardarbību ir vairāki risinājumi, atgādina S.Vītola. Tā ir skolēnu un skolotāju izglītošana par vardarbības sekām un konfliktu risināšanas stratēģijām, skolēni dažādos mācību priekšmetos pēta un diskutē par šo tēmu. Ir skolas darbības, kas sekmē vardarbības mazināšanos: uzraudzība starpbrīžos, sarunas ar skolēniem, skolotājiem, ģimenēm, psiholoģiskā atbalsta pieejamība, atbalsta klašu audzinātājiem stiprināšana, pozitīvu ārpus klases pasākumu organizēšana saliedētības un draudzības stiprināšanai.

Jauno Līderu vidusskolas direktores vietnieks audzināšanas jomā Mārtiņš Šteins pastāsta, piemēram, skolā pieejamas vairākas spēles, kas palīdz pārrunāt dažādus vardarbības risināšanas ceļus un ieraudzīt dažādas konfliktus risināšanas pieejas. “Un, protams, šis nav viss. Mēs izmantojam arī “EMU:Skola” un citus aptauju rīkus un sekojam līdzi aktuālajām tendencēm. Mēs redzam, ka šie pasākumi kopumā ievērojami mazina vardarbību skolā un rada drošāku un labvēlīgāku vidi mācībām un darbam,” tā M.Šteins.

“Skolā mēģinām aktīvi īstenot principu: “Mēs problēmas risinām.” Un šis nav stāsts tikai par vardarbības gadījumiem. Ir arī citas problēmas, kas saistās ar dažādām ikdienišķām situācijām, ar iekrišanu kādu krāpnieku slazdos sociālajos tīklos, stresa un trauksmes mazināšana. Man ir liels prieks, ka skolā par problēmām runājam un tās risinām. Protams, ir sarežģījumi, kas atrisināmi ātri, ir tādi, kas ilgstoši. Galvenais, ka problēmas nenonāk atvilktnēs uz ilgu palikšanu.”