Cik ļoti gaidām pavasari atnākam, pēc tam – kaldinām plānus, ko darīsim vasarā, ko pagūsim īstenot gada siltajā, saulainākajā periodā. Mēs, kas dzīvojam ziemeļu puslodē, visvairāk dienas gaismas saņemam Vasaras saulgriežos – neviena cita diena to nenes tik daudz kā šī burtiskā nozīmē. Tas ir lūzuma punkts, kurā dienas sāk kļūt īsākas un naktis garākas. Vārds “saulgrieži” cēlies no latīņu vārdiem “sol” (saule) un “stitium” (mierīgi vai apstājies). Senie cilvēki pamanīja, ka, vasarai ejot, saule debesīs pārstāja virzīties uz ziemeļiem un pēc tam atkal sāka virzīties uz dienvidiem, kad vasara kļuva par rudeni.
Zinātnieki vērtē, ka, iespējams, neolīta laikmeta cilvēki sākotnēji sāka ievērot Vasaras saulgriežus kā marķieri, lai noskaidrotu, kad stādīt un novākt labību. Senajā Ēģiptē, piemēram, Vasaras saulgrieži atbilda Nīlas upes kāpumam. Daudzkārt valda uzskats, ka Līgo svētki mūsu, latviešu, paražās ir kaut kas pagalam unikāls un nekur citur pasaulē neatrodams un neizbaudāms. Izrādās, nemaz tik unikāli ar šiem svētkiem un pat ierastajām Jāņu tradīcijām neesam. Dažādām kultūrām un reliģiskajām tradīcijām Vasaras saulgriežiem ir dažādi nosaukumi. Turklāt ne vien pie mums, bet Ziemeļeiropā kopumā šos svētkus dēvē par Jāņu dienu. Vikas un citas neopagānu grupas to sauc par Litu, savukārt dažas kristiešu baznīcas Vasaras saulgriežus atzīst par Sv. Jāņa dienu, lai pieminētu Jāņa Kristītāja dzimšanu.
Saskaņā ar dažiem sengrieķu kalendāriem Vasaras saulgrieži iezīmē jauna gada sākumu. Vasaras saulgrieži iezīmēja arī viena mēneša laika atskaiti līdz Olimpisko spēļu atklāšanai. Ap šo laiku notika arī festivāls Kronia, kurā tiek godināts lauksaimniecības dievs Krons. Grieķu stingrais sociālais kodekss Kronijas laikā uz laiku tika apturēts, vergi varēja piedalīties jautrībā kā līdzvērtīgi vai pat kungi viņus apkalpoja. Senie romieši dienās pirms Vasaras saulgriežiem svinēja Vestaliju — reliģiskus svētkus par godu pavarda dievietei Vestai. Vestalijas laikā precētas sievietes varēja ieiet Vesta templī un atstāt dievietei ziedojumus apmaiņā pret svētībām viņu ģimenēm. Senajā Ķīnā Vasaras saulgrieži bija saistīti ar “iņ”, sievišķo spēku. Svētkos tika svinēta Zeme, sievišķība un “iņ” spēks.
Pirms kristietības senie Ziemeļeiropas (tostarp mūsu pagāniskie priekšteči) un Centrāleiropas pagāni (arī ģermāņu, ķeltu un slāvu grupas) sagaidīja Jāņus ar ugunskuriem. Tika uzskatīts, ka ugunskurs vairos saules enerģiju pārējā veģetācijas periodā un garantēs labu ražu rudenim. Uzskatīja, ka ugunskuri var palīdzēt izraidīt dēmonus un ļaunos garus un pievest jaunavas pie viņu nākamajiem vīriem. Pastāvēja ticība, ka maģija ir spēcīgākā Vasaras saulgriežos. Neba jau velti arī mūsdienās sakām, ka Jāņu vakarā lasītajām zālītēm un tējām ir vislielākais dziednieciskais spēks!
Saskaņā ar pasaules pagānu folkloru ļaunie gari šad un tad mēdza apciemot cilvēkus, un šīs vizītes nebūt nebija gaidītas. Šie spēki apkārt virmoja arī Vasaras saulgriežos. Lai atvairītu ļaunos garus, senie ļaudis valkāja aizsargājošas augu un ziedu vītnes – un to tīri simboliski, lai piekoptu savas tautas tradīcijas, darām arī šodien. Viens no spēcīgākajiem no šiem augiem bija pazīstams kā “velna izdzinējs”. Mūsdienās to sauc par asinszāli.
Citas Vasaras saulgriežu tradīcijas vēsta, ka Jāņu ugunskura pelni var pasargāt no nelaimēm vai, izkaisīti pa dārzu, nesīs bagātīgu ražu. Šajā gadā Vasaras saulgrieži Latvijā iekrīt ceturtdienā, 20.jūnijā, pulksten 23.50. Tiesa gan, astronomiskos saulgriežus tā kārtīgi un pēc senču labākajām tradīcijām izdosies nosvinēt vien retajam, jo nākamā diena vairumam ir darba diena, un kalendārie Līgo svētki tomēr tikai svētdien.
Komentāri