“Druvā” jau dalījos, ka nupat paviesojos Apvienotajā Karalistē. Tā kā ļoti ērti pārvietoties Londonā ir tieši ar sabiedrisko transportu – metro, autobusiem, vilcienu-, gribot negribot acīs iekrita reklāmas plakāti, ja tos tā vispār var nosaukt, par tēmām, kas skar sieviešu tiesības. Proti, seksuālo uzmākšanos un to, kā tā izpaužas sociālā vidē – sabiedriskās vietās, tostarp, piemēram, sabiedriskajā transportā. Un, lūk, šie plakāti, kuros zem minētā nelielā teksta bija parakstījies Londonas mērs Sadiks Hans, informēja un savā ziņā brīdināja par iespējamiem “catcalling” vai skaļajiem uzsaucieniem, kas arī kvalificējami kā seksuāla uzmākšanās, vai nepieklājīgu blenšanu (“Staring”). Šie plakāti informēja, ka šīs darbības uzskatāmas par aizskarošām un cilvēkiem, kas uzskata, ka krituši par upuri tām, ir tiesības vērsties atbildīgās iestādēs. Plakātos arī minēti telefona numuri, uz kuriem šīs personas var zvanīt, informējot par piedzīvoto pāridarījumu.
Kā sievietei man tas šķiet kā daļēja uzvara, jo patiesi – vīriešiem nereti vien šķiet, ka sieviete ir tāds kā gaļas gabals, kuru var vērtēt tikai pēc vieniem (instinktu vadītiem) parametriem. Tas ir biedējoši kā jaunai, tā arī gados vecākai sievietei, un neviena nenoliegs, arī nepatīkami. Tomēr līdz šim bez vārda runas sabiedrībā kaut kā ticis aplami pieņemts, ka vardarbība ir fiziska pāri darīšana – izvarošana, fiziska ietekmēšana -, kur noteikti jāparādās vismaz vienam zilumam vai brūcei. Tā nebūt nav.
Pēdējos gados šī tēma kļuvusi ļoti aktuāla, dažkārt šķiet – pat nevajadzīgi uzspēlēta, jo noteikti ir arī sievietes, kas šīs iespējas izmanto ļaunprātīgi, lai nomelnotu vīriešus sev vien zināmu iemeslu dēļ. Tomēr fakts paliek – vīrieši, sevišķi jau dienvidu valstīs, nekautrējoties uzsvilpj, uzsauc vai kā citādi izrāda sievietēm, ka viņas “ir pamanītas”. Bet ne jau prāta spēju vai izstarotās gaišās auras dēļ. Sieviešu izskata, apģērba vai kādas fiziskas darbības dēļ.
Bieži domāju, ka šim kokam nudien ir divi gali. Pagājušās nedēļas nogalē liela daļa arī Latvijas iedzīvotāju sestdienas vēlu vakaru pavadīja pie TV ekrāniem, vērojot lielo pavasara izskaņas muzikālo notikumu Eirovīziju. Šogad daudzi nekautrējas paust sašutumu par puišiem svārkos vai vulgaritātēm šovā, vainojot trakos rietumus un liberālismu. To nevar noliegt, arī man šķiet, ka kaut kas pasaulē mazliet iet šķērsām. Taču kāda paziņa pauda šādu viedokli: “Labi būtu, ja mana lielākā problēma dzīvē būtu dziedošs puisis svārkos! Kāpēc gan neviens nesatraucas par dāmām, kas uzstājas teju bikini? Par volejbolistēm, kam jāspēlē tik minimālā apģērbā? Kāpēc tas ir pieņemami un normāli, bet puisis rozā svārkos nē?”
Un tas arī man raisīja pārdomas. Sieviešu seksualizēšana arvien ir normāla lieta – visas dziedātājas, TV zvaigznes teju zaudēs savus klausītājus, ja vien kādā no priekšnesumiem (ja ne visos) neapģērbsies tā, lai nebūtu ne mazāko iztēles iespēju, kas tad slēpjas zem auduma (vai zeķbikšu materiāla) kārtām. Tā ir norma – tas ir absolūti pieņemami.
Te nāk otrs domas koka gals – vai sievietes (daļa no mums) tomēr pašas neprovocē pretējo dzimumu ar, tā teikt, vadošajām primitīvajām tieksmēm ar savu izskatu, izturēšanos un attieksmi? Ja uz saviesīgu pasākumu uzvelkam kleitu ar ļoti dziļu kakla izgriezumu, nu nemaz nav šaubu, ka skatīsies daudzi. Un nav teikts, ka skatīsies tāpēc, ka patīk. Vienkārši tāpēc, ka tas šķiet mazliet vulgāri, nevietā.
Liberāla pieeja dzimumu attiecībās ir ārkārtīgi sarežģīta, viens liels misēklis un problēma problēmas galā. No vienas puses, tādi aicinājumi kā Londonas sabiedriskajā transportā, iespējams, patiešām kādu no impulsīvajiem vīriešu kārtas pārstāvjiem atturēs lūkoties uz jaunām sievietēm ar kāru aci vai no aicinoša uzsauciena, kas viņai liks pietvīkt un straujāk pielikt soli. No otras puses, puiši, kas meiteni uzrunāt citādi pat neprot, var nopietni sabīties, sak, es taču nedrīkstu uzrunāt, no viņām jābaidās, jo var sanākt ķibeles ar likumu! Un varbūt vieglāk būs čupoties ar sava dzimuma jauniešiem?
Raugoties pēc informācijas, kas šajā virzienā notiek Latvijā, uzzināju, ka Tieslietu ministrija (TM) kopā ar ekspertiem ir sākusi strādāt pie likuma grozījumiem, lai ieviestu kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. Ģenerālprokurors Juris Stukāns ziņu aģentūrā LETA norādīja, ka esošajā regulējumā nav paredzēta kriminālatbildība par gadījumiem, kas publiski izskanējuši saistībā ar pasniedzēju darbībām pret studentēm. “Ja vērtē tikai tajā, publiski izskanējušajā, aspektā, tad šobrīd nevar saukt pie kriminālatbildības, ja vien tālākajā izmeklēšanā neparādīsies fiziska saskare vai kaut kas vairāk,” teica J.Stukāns. Un, lūk, te arī tas, ko minēju iepriekš: ja vien “nav zila acs vai žņaugšanas pēdu”, tad ne par kādu vardarbību nevar būt ne mazākās runas.
Runājot par sabiedrības attīstību un vērtību izpratni, J.Stukāns sprieda, ka varbūt Latvija ir nonākusi situācijā, ka šīs darbības būtu nepieciešams kriminalizēt, ja cilvēki dažkārt nesaprot, ka tās jauniešiem nodara lielu ļaunumu. “Tāpēc tas ir sabiedrības lēmums, vai mēs šobrīd šo darbību uzskatām par tik ļaunu, ka ir nepieciešama arī krimināltiesiskā aizsardzība,” tā ģenerālprokurors.
Kā vēstīts TM izplatītajā paziņojumā, tad seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi. TM ministres Ineses Lībiņas-Egneres vadībā ir paudusi nostāju, ka nepieciešams uzlabot tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību pret seksuālo vardarbību, tai skaitā nepieļautu seksuālo uzmākšanos un noteiktu atbilstošu un adekvātu atbildību par tās īstenošanu jebkādā formā. Lībiņa-Egnere uzsver, ka uzmākšanās ne vienmēr ir fiziski vardarbīga, tie var būt arī nepiedienīgi izteikumi, personīgās telpas pārkāpšana un psiholoģiska ietekmēšana. Turklāt nereti šāda sieviešu pazemošana netiek pienācīgi izmeklēta un tas rada nesodāmības sajūtu, vērtē ministre.
Komentāri