Cauri gadsimtiem Zobola ezera krastā
Zobola ezerā skraida vējš un dzenā salu. Ūdenī spoguļojas mainīgās pavasara debesis, pūpolkoks ainavā kā balti dzeltena kupena. “Jaunmelbārdēnu” saimniece Vita Elksne pa logu vēro ainavu. Gadsimtos tā mainījusies, bet māja un cilvēki ezermalā izturējuši.
Vecpiebalgas pagasta “Jaunmelbārdēni”.
“Tāda vecuma māja Piebalgā nav nemaz liels retums. Celta ap 1820.gadu. Vispirms uzbūvēja “Vecmelbārdēnus”, tad manējos,” stāsta saimniece un piebilst, ka ziņas par Melbārdēniem atrodamas jau no 1720. gada.
Vita rāda 1879. gada dokumentu, kas apliecina, ka viņas vecvecvecvectēvs Jānis Glāzers no grāfa Šeremetjeva izpircis “Jaunmelbārdēnus”. Parakstījies ar trim krustiem. No 1855.gada saglabājusies mājasgrāmata, kurā reģistrēti visi, kas te dzīvojuši, arī kalpi. Jānis dēlam Andžam kāzās 1898. gadā dāvāja Bībeli, kurā ierakstīti visi svarīgākie dzimtas notikumi. Andža ģimenē bija astoņi bērni, un mājas mantoja vecākais dēls Jānis Glāzers, kuram sievas un bērnu nebija. Pēc viņa nāves mājā apmetās viens no jaunākajiem brāļiem Valdis. Viņš bija izstudējis par būvinženieri, un “Jaunmelbārdēni” bija kā vasaras māja.
Vairāk nekā simts kvadrātmetru lielā māja, arī varām mainoties, palika Glāzeru dzimtas īpašums. “Mājai paveicies ar saimniekiem, kuriem ir slikts raksturs, kam interesē vēsture, un tādiem, kuri neko daudz nevar izdarīt. Tāpēc arī te viss saglabājies, kā bijis vēl pirms pirmskara Latvijā,” stāsta Vita. Kad kaimiņos ierīkoja kolhoza fermu, mājā ielaida dzīvotājus, te ne. Jāņa rakstura dēļ, lai arī māja liela, neviens negribēja pārcelties. Pat dzirdēts, ka kāds teicis, lai labāk sūta kaut uz Sibīriju, tikai ne ar Jāni vienā mājā. Var vien iedomāties, kādi šodien izskatītos “Jaunmelbārdēni”, ja te kolhoza laikā būtu dzīvojušas daudzas ģimenes.
Valdis pret dzimtas māju izturējās ar pietāti, to uzturēja ar cieņu. Ciemiņiem ar lepnumu izrādījis māju. Te pabijušas arī muzejnieku ekspedīcijas. Dokuments liecina, ka 1983.gadā Jānis Cēsu muzejam pārdevis 21 vienību – segas, lielo lakatu, kažoku un citas.
1996.gadā Vita kā nākamā dzimtas pārstāve pārcēlās uz Vecpiebalgu. “Pa šiem gadiem te neko neesmu mainījusi. Ne jau tāpēc, ka bērniem un man negribējās eiroremontu, bet nevarējām to atļauties. Tā bija lemts, ka “Jaunmelbārdēnus” neskar jaunais,” teic saimniece un uzsver, ka rīkstnieki un zintnieki pārbaudījuši – māja uzcelta, ievērojot uguns un ūdens āderes.
Ēkā ieejot, neliels gaitenis, pretī durvis uz virtuvi, blakus kāpnes uz bēniņiem, turpat uz mazo istabu, pa labi – uz lielo istabu, pa kreisi – uz pieliekamo. Virtuvē ir ne tikai pavards ar riņķiem ēdiena gatavošanai pašiem un arī lopiem, ir mazais katls ūdens sildīšanai un vēl atsevišķi apkurināms lielais katls ūdenim. Arī tvaiku nosūcējs – koka durtiņas, tās atverot, tvaiki aizplūst skurstenī.
“Ķēķa kaktā stāvēja koka vanna, kur nomazgāties. Ūdeni ņem no avota, kas atrodas pagrabā zem mājas,” skaidro Vita un rāda, ka te ienākušas mūsdienas, jo virtuves siltākajā vietā ierīkota vanna. Kad kurināja pavardu, mūrīši sildīja visu māju, izņemot vienu gala istabu, kurai sava krāsns. “Dūmi uz vienīgo skursteni mājas vidū plūst pa grīdas apakšu. Siltā grīda! Ierīkota 19.gadsimta sākumā,” rāda saimniece. Lielajā istabā krāsns, kurā cepa arī maizi, silda blakus istabu. Siltums no kanāla grīdā ceļas augšā un izkliedējas pa telpu, vēl pa ceļam uz skursteni sasilda mūrīti.
“Krāsns savulaik pārmūrēta. Valdis, kurš bija būvinženieris, visu mūžu pukojās, ka agrāk sildījusi labāk,” teic Vita un atzīst, ka jau pirms gadu desmitiem, ne tikai tagad atrast meistaru, kurš būtu tikpat prasmīgs kā amata brāļi pirms gadsimtiem, ir ļoti grūti. Kad lielo krāsni izkurina, siltums abās istabās turas trīs dienas. Priekšistabā ir ļoti labs klimats arī augu žāvēšanai un glabāšanai. Te Vita kaltē zāļu tējas. Grīda ir kaļķa klons. Ar tā kopšanu jābūt uzmanīgam, mazgāt nedrīkst, bet putekļu sūcējs to deldē.
Durvis starp divām lielajām istabām ir divviru. Godu reizēs tās atver pilnībā.
Istabās, kā tagad saka, – retro mēbeles. “Tas ir manas vecāsmammas pūra skapis un kumode ar kokgriezumiem. Lūk, galdiņš ar izliektām kājām un nelielu atvilktni, tāds, šķiet, lauku mājā galīgi neiederas, bet te bijis vienmēr. Grāmatu plaukti arī ļoti seni,” stāsta saimniece un atklāj interesantu no kastēm veidotu plauktu, kur glabājas dzijas.
“Tās kādreiz bija graudu žāvējamās kastes, kurām apakšā siets. Vēlāk kastes izmantoja kartupeļu diedzēšanai, es sakrāvu citu uz citas un glabāju dziju. Ja lietām ļauj kalpot, tās kalpo,” atgādina piebaldzēniete.
Mājas ziemeļu pusē pieliekamais kambaris. Vita smej, ka citādi kā kaimiņu mājai. Kur tas uz ziemeļiem, te uz dienvidiem. Stūrī gluži kā agrāk liela lāde, kur glabāja miltus un citus produktus. Pie griestiem no Zobola ezera meldriem pīti grozi un somas.
Bēniņos saglabāti darbarīki, ar ko apstrādāja zemi, ķēra zivis, ko izmantoja lopkopībā, biškopībā, amatniecībā. Dienvidu galā savulaik izbūvēta neliela istaba viesiem. Te daudz grāmatu, vēsturisku liecību. Vita rāda 1881.gada grāmatvedības grāmatu, atvērta tā ir metrs reiz pusmetrs. Garenā kartona kastē saliktas dāvanas, ko saņēmuši vīrieši – baltas aproces, tauriņi -, citā sieviešu aksesuāri – rokas somiņas, smalki cimdi. “Redz, kādi smalkumi bija Latvijas laikā, ko laukos varēja atļauties,” saka Vita. Turpat arī kaudzīte ar 1928.gada apsveikuma kartītēm iesvētībām, ielūgumi. Interesants 1928.gada vēlēšanu listu komplekts, tajā 21 saraksts. Pāršķirstot var pasmaidīt. Piemēram, Agrāko naudas noguldītāju un citu cietušo kandidātu saraksts. Lūk, 1928.gada afiša par “Trīnes grēku” izrādi, kuru režisējis un līdzspēlē nacionālā teātra aktieris Jānis Osis. Pēc izrādes dejas – spēlēs populārākais Rīgas džezbenda orķestris. Cita vēsta, ka pie Kagaiņu skolas zaļumu placī spēlēs pūtēju orķestris, būs krāšņa vakara iluminācija ar elektrisku apgaismošanu.
Bēniņu stūrī.
“Mana dzimta bija cieši saistīta ar brāļu draudzēm. Tās atstāja iespaidu uz pagānisko mantojumu. Paaudzēs Glāzeri bijuši ticīgi cilvēki. Kad vara kaut ko grib iznīcināt, tad bieži vien neizdodas, bet, kad cilvēki to dara no sirds, pārliecībā, viss notiek. No sirds nolikvidē labo. Vectēvam bija daudz grāmatu, bet tad viņš pagalmā sakūra lielu ugunskuru. Kā pieņemt jauno, saglabāt veco? Tas nav viegli,” pārdomās dalās piebaldzēniete un pastāsta, ka mājas siltinājumā atradusi Vecā Stendera gudrības grāmatas 18.gadsimta izdevumu. To nodevusi muzejam.
“Esmu vācēja un kultūras mantojuma glabātāja. Bet man ir princips – neko svešu “Jaunmelbārdēnos” neienest. Vienīgi grāmatas. Nekad nav bijis laika, lai apzinātu to, kas gadsimtos sakrāts. Gan jau ir arī kāda slēptuve,” teic Vita un atklāj, ka saimnieks Jānis pratis darīt ļoti gardu vīnu un allaž tos, kuri atnākuši palīgā darbos, cienājis. Vienmēr viņš izgājis no mājas un atgriezies ar pudeli. Stāstītāji nav noskatījuši, kur glabājas saimnieka krājumi.
Zem mājas ir pagrabs. Tajā avots. “Tas ir arī drošībai kritiskā situācijā, ne tikai dārzeņu glabāšanai. Piebaldzēni stāstījuši, ka kara laikā Jāņa pagrabā slēpušies. Uz pagraba grīdas ir skaidri redzams senāks mūrējums. Varbūt arī pirms tam te bijusi kāda mājvieta,” stāsta saimniece.
Starp “Mērnieku laiku” varoņiem “Jaunmelbārdēnu” ļaudis gan nav iekļuvuši. Vita nosmej, ka bijuši rakstniekiem nederīgi – bijuši pārāk prātīgi, tikumīgi. Toties 1991.gada filmā māja redzama. Ķencis, kuru atveido Pēteris Liepiņš, sēž “Jaunmelbārdēnu” lielajā istabā pie galda, brokasto, tad no šķūņa izved zirgu, lai jūgtu ratos un brauktu uz muižu ar dāvanām mērnieku lielkungiem. “Tā bļodiņa un galds vēl aizvien te ir. Gluži kā pirms simt un vairāk gadiem. Filmai nekas nebija jāpielāgo. Viss bija un ir te tagad,” saka saimniece.
Viņa pastāsta, ka ciemiņi ir sajūsmā par “Jaunmelbārdēniem”. Ir tādi, kuri vien nosaka: “Kas tad te tāds ‘pašs ir, manai vecmāmiņai bija tāda pati māja, pārbūvējām, veco izsviedām, lai var dzīvot.” “Bet jūtams, ka saprot gan, kas izdarīts. Aizmirstas vērtības. Tas, kas iepriekšējām paaudzēm bija svarīgs ikdienā. Atdot ugunij var visu. Es te labi jūtos, tie ir mani “Jaunmelbārdēni”. Ar tiem gadsimtos saistīta mana dzimta,” saka saimniece Vita Elksne.
Pāri mājas jumtam pārlaižas stārķis. Atgriezies mājās, labiekārto savu māju. Tāpat kā viņa senči gadsimtiem.
Komentāri