Cik nav dzirdēta darba devēju neizpratne, ne sūkstīšanās, ka darbinieki prot pagarināt brīvdienas, vasarā atvaļinājumus. To izdara saslimstot un saņemot naudu gan no darba devēja, gan valsts. Uzņēmēji gadiem runā, ka ir cilvēki, kuri iemanījušies izmantot darbnespējas lapas, lai atpūstos. It kā jau – kas tur slikts, katram veselība ir tāda, kāda nu ir, un ne katrs iztur lielākas slodzes. Taču aizvien ir runa par to, cik par slimošanu jāmaksā uzņēmējiem, ja slimošana turklāt ir vien atslodzei. Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) uzsver, ka Latvija turpina atpalikt no kaimiņvalstīm iekšzemes kopprodukta (IKP) rādītājos uz vienu iedzīvotāju un darbnespējas lapu un ar tām saistīto virsstundu apmaksas apmēri Latvijā ir piecas reizes lielāki nekā Lietuvā.
Analizējot darbnespējas lapu (DNL) apmaksas regulējumu Baltijas valstīs, ir secināts, ka Lietuvā un Igaunijā valsts ir uzņēmusies lielāku lomu DNL apmaksā. Lietuvā DNL apmaksu pirmās divas dienas nodrošina darba devējs 62,06% apmērā, nākamās dienas ir valsts atbildība 62,06% apmērā. Likumdevējs ir veidojis sistēmu, kur valsts uzņemas lielāku atbildību par darbinieka slimības laiku, tāpēc arī ir ieinteresēta uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, lai samazinātu DNL skaitu, tajā pašā laikā iestrādājot mehānismu slimības lapu regulējumā, lai mazinātu vēlmi slimības gadījumā uzreiz ņemt slimības lapu uz maksimālo termiņu. Igaunija ir izvēlējusies citu ceļu. Pirmās trīs slimošanas dienas ir paša darba ņēmēja ziņā, tad piecas dienas maksā darba devējs, pēc tam atbildību uzņemas valsts, maksājot no sociālā budžeta. Procentuālā apmaksa nemainās, saglabājas 70% procenti no darba algas. Igaunijā šis regulējums arī veicinājis koplīgumu slēgšanu starp darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem, koplīgumā nosakot darbiniekiem labvēlīgākus apstākļus.
Latvijā, kā daudzi pārliecinājušies, pirmā slimošanas diena ir katra paša ziņā, astoņas finansē darba devējs, pēc tam valsts.
Darba devēju konfederācija, analizējot statistiku, skaidro, ka pērn pirmajām desmit slimošanas dienām DNL izsniegtas 581 146 strādājošajiem. No tām uz deviņām dienām 312 458 . Pērn uzņēmējiem “A” darba nespējas lapas izmaksājušas 284 miljonus eiro. Un te nav ierēķināta slimojošo darbinieku aizvietošana un virsstundu izmaksas.
“Darbnespējas lapu regulējumam būtu jābūt virzoša rakstura, lai samērotu visu iesaistīto pušu atbildības. Nav jāspiež slimojošajiem doties uz darbu, taču sistēmai jābūt tendētai, lai cilvēks pēc iespējas drīzāk atgrieztos darbā, lai darba devējs uzlabo darba apstākļus un valsts rūpējas par pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi. Labi pārdomātai un ieviestai sistēmai būtu jānes arī sabiedrības labklājību veicinoši augļi – pieaugošs atalgojums un attiecīgi spēja atļauties preventīvus veselības stāvokli uzlabojošus paradumus,” skaidro LDDK ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs. Tas veicina kaimiņvalstu aktīvu rīcību veselības sistēmas uzlabošanā, taču Latvijā valsts apmaksātais DNL apjoms ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā.
Lai samazinātu darba devēja izmaksas par darbaspēku, no 2022. gada 1. aprīļa darba devējam ir jāmaksā par pirmajām deviņām dienām, nevis desmit, kā tas bija iepriekš. Veselības ministrijas apkopotā statistika parāda, ka “A” lapu skaits, kas noformētas uz deviņām dienām, 2022.gadā palielinājies, atklājot tendenci, ka līdz ar izmaiņām normatīvajā regulējumā ir mainījies arī “A” lapu daudzums. Salīdzinājumam Igaunijā DNL apmaksa uz brīdi tika noteikta līdzīgi kā Latvijā, kompensējot DNL no otrās slimošanas dienas. 2023. gada jūlijā regulējums tika mainīts, nosakot apmaksu no ceturtās dienas, un izsniegto DNL skaits saruka par 40%.
Nenoliedzami, DNL regulējumam ir ietekme uz to, kā slimības lapas tiek pieprasītas un izsniegtas, tāpēc LDDK piedāvā Latvijā ieviest regulējumu, kas līdzinās Igaunijā pastāvošajam. Proti, pirmās trīs dienas netiek apmaksātas, tad piecas dienas 70 procentu apmērā maksā darba devējs, pēc tam valsts 80 procentu apmērā.
Arodbiedrības, protams, aizstāv strādājošo viedokli, Ekonomikas ministrija, būdama pa vidu, aicina aizvien diskutēt un iesaistīt arī Veselības un Labklājības ministrijas ekspertus, bet tikmēr uzņēmēji cenšas konkurēt ar kaimiņiem, kuri strādā valsts noteiktos labvēlīgākos apstākļos.
Var jau teikt – atkal prasa no valsts. Bet uzņēmējs strādā pasaules, Eiropas, Baltijas reģiona tirgū, un arī darba ņēmējs ir ieinteresēts, lai viņa darba devējs veiksmīgi strādā, lai var nopelnīt, lai maksā nodokļus, tā nodrošinot, ka valsts slimošanas reizē samaksās no sociālā budžeta. Vienā laiviņā vien jau peldam.
Komentāri