Nacionāli lemtais

Izglītības reforma vismaz pāris gadu ir kā karsts kartupelis, ko mētā no rokas rokā, bet līdz ēšanai, lasi, ieviešanai, tā arī netiek. Par vispārējās izglītības iestāžu tīkla reformu un jauno pedagogu darba samaksas modeli “Programma skolā” joprojām ir karstas diskusijas. Reforma nevirzās uz priekšu tik ātri, kā cerēts. Ministru prezidente Evika Siliņa un izglītības ministre Anda Čakša uzsver, ka jaunais modelis prasa vairāk finansējuma, tāpēc ar pārmaiņām nogaida, raugoties, kādas būs valsts budžeta iespējas, taču uzsver, ka reforma notiks tuvākajos gados. Tomēr sabiedrībā nereti aizvien izskan neapmierinātība un neizpratne par skolēnu skaita kritērijiem, kas nosaka mācību iestādes pastāvēšanu, bet daļa pedagogu nav apmierināti ar atalgojuma modeli.

Par reformas vajadzību un tās gaitu reģionālajiem medijiem stāstīja pārmaiņu iniciētājas – valdības – pārstāvji.

Izglītības sistēmā jāattīsta zināšanas, kas sniegs pienesumu ekonomikai

Izglītības kvalitāte ir viens no ļoti būtiskiem faktoriem, lai attīstītos ekonomika, sarunā ar reģionālajiem medijiem uzsvēra Ministru prezidente Evika Siliņa.

Atgādinot, ka Latvijā nebūs lielu rūpnīcu, kur nepieciešams daudz strādnieku, mums ir iespējas attīstīties, izmantojot digitālās tehnoloģijas, viss darbs balstīts uz viedām ierīcēm, tie ir gan digitālie darbagaldi, gan citas iekārtas, kur darbam vajadzīgi izglītoti cilvēki.

“Darba devēji mums aizvien vairāk norāda, ka skolas diemžēl nesagatavo gana kvalificētu darbaspēku, tātad mācību procesi ir jāpilnveido,” sacīja E.Siliņa, skaidrojot izglītības reformas mērķus. “Mēs visi gribam, lai neatkarīgi no vietas, kur skolēni mācās, viņi saņemtu vienlīdz kvalitatīvu izglītību. Šobrīd skolotājiem paaugstina algas, bet tas nozīmē, kas celsies arī prasības, pedagogiem būs nedaudz vairāk jākonkurē. Tas ir labi, darbā būs kvalificētākie profesionāļi. Sva­rīgi, lai izglītības sistēmā varam attīstīt ne tikai mūziku, kultūru, kas mums ir ļoti augstā līmenī, bet arī jomas, kas vairāk veicina ekonomiku – inženierzinātni, tehnoloģijas, kur vajadzīgas matemātikas, fizikas un citu eksakto priekšmetu zināšanas un prasmes, par tām radīt bērnos interesi jau no mazām dienām,” pauda Ministru prezidente.

Lai pilnveidotu STEM* priekšmetu mācības, lai rosinātu skolēniem vēlmi izprast, iedziļināties, lai bērni aizrautos, skolās nepieciešamas laboratorijas, speciāli iekārtotas klases un zināma konkurence arī bērnu starpā, vērtēja E.Siliņa. Tātad kopumā mācību iestādēm jākoncentrē spēki, taču arī atgādināja, ka skolu tīkla reformas kritēriji ir detalizēti, piemēram, saglabāsies tā sauktās pieejamības skolas. Īpaši nosacījumi ir mācību iestādēm, kas atrodas pie Latvijas un reizē Eiropas Savienības robežas. “Taču reformā ejam uz priekšu. Kāpēc tagad ir zināma pauze un nav tāda gala lēmuma? Galvenais iemesls ir izmaksas. Sarēķinot visus izdevumus, reforma ir dārga. Pildot streika prasības, nākamgad turpinās celt skolotāju darba samaksu, tas prasa diezgan lielus līdzekļus. Patlaban vēl nav skaidrs, kā pildīsies budžeta ieņēmumi, pašreizējās prognozes nav pozitīvas, bet, kad būs saprotamas budžeta aprises, reformā iesim uz priekšu – vai tas būs šogad vai nākamgad. Pašvaldības ir gatavas, vienošanās par to ir arī valdības koalīcijā, tā kā reformas īstenošana ir tikai laika jautājums,” sacīja E.Siliņa. Ministru prezidente vēlreiz uzsvēra, ka jaunais izglītības modelis konsolidēs resursus, gan intelektuālos, gan finansiālos, un veicinās to mērķ­tiecīgu izmantošanu.

Runājot par skolotāju nodrošinājumu, jaunu profesionāļu piesaisti, E.Siliņa atzina, ka situācija ir cerīga. Viens faktors, kas piesaista jaunus cilvēkus, protams, ir darba samaksa, taču tikpat svarīga ir vide, kādā strādāt. Mo­derns aprīkojums mācību priekšmetu apgūšanai, laboratorijas, iespējas skolēniem izstrādāt zinātniski pētnieciskos darbus STEM priekšmetos – tas viss jaunajam pedagogam ir svarīgi, lai apliecinātu sevi kā profesionāli. “Tāpēc reģionos veido zinātnes centrus, kur darboties ar bērniem, jauniešiem. Svarīgs arī skolu potenciāls, jauda. Ja jaunais profesionālis neredz izaugsmi, tad arī strādāt ir mazāk interesanti,” teica E.Siliņa.

Jaunajā izglītības politikas piedāvājumā palielinās atbalsta personu loku. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc reformas ieviešana ir dārgāka. “Lai jaunais skolotājs neienāk klasē viens, lai ir psihologa un citu speciālistu atbalsts. Mūsdienu bērniem ir vajadzības, ko ne vienmēr var atrisināt skolotājs,” sacīja E.Siliņa, piebilstot, ka arī pedagogiem jābūt prasmēm strādāt ar bērniem dažādos aspektos.

E.Siliņa atzina, ka izaicinājums būs piesaistīt pedagogu asistentus, atbalsta personālu, taču vērtēja, ka, samazinot skolu skaitu, daudziem skolotājiem vairs nebūs jābrauc no vienas darbavietas uz citu, pedagogi varēs koncentrēt enerģiju vienā mācību iestādē un dot lielāku atdevi.

Sarunās ar pašvaldībām meklēti risinājumi, kā veiksmīgāk īstenot reformu, saglabājot izglītības pieejamību. Tam paredzēta investīciju programma, lai vietvaras varētu iegādāties autobusus skolēnu pārvadājumiem, ja vajadzīgs, būvēt, izveidot dienesta viesnīcu. “Tas, protams, attiecas uz vecāko klašu grupām, 1. līdz 6.klašu skolēnus tas nekādā veidā neskar,” uzsvēra Ministru prezidente.

Kāpēc jāmaina pedagogu finansēšanas modelis

Pašreizējais pedagoģiskā darba finansēšanas modelis skolas nostāda nevienlīdzīgā situācijā, jo finansējums atkarīgs no iedzīvotāju skaita teritorijā, atzīst izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša. Proti, nauda seko skolēnam. Ja teritorija mazapdzīvota, arī audzēkņu skaits skolā mazs.

A.Čakša saka: “Tāpēc jārunā par mācību programmu un finansēšanas modeli, kas pēc būtības maina pašreizējo situāciju. Finansējums jānodrošina konkrētu mācību programmu realizēšanai, nevis pēc tā, cik bērnu skolā. Programmai, ko īsteno mācību iestāde, jābūt adekvāti apmaksātai, iekļaujot gan pedagoga, gan atbalsta personāla darba slodzi, gan visu citu, kas nepieciešams, lai programmu varētu kvalitatīvi re­alizēt.”

Izglītības ministre atgādināja, ka jaunajā modelī mācību programmas īstenošanai līdzekļu paredzēts vairāk, nekā tas bijis līdz šim, kad nauda sekoja skolēnam pašvaldībā. “Bet ir arī ļoti skaidrs nosacījums, ka finansējums jāizmanto efektīvi. Vērtējot, lai pret sniegumu, kas tiek sagaidīts, līdzekļus izmantojam maksimāli efektīvi, konceptuālajā ziņojumā izstrādājām nosacījumus, ko nozīmē ilgtspējīga skola,” saka ministre.

Galvenais kritērijs pārmaiņām ir kvalitatīvas izglītības pieejamība visur Latvijā. “Lai labākā skola ir katra bērna mājām tuvākā, lai klases priekšā ir iespējamais labākais skolotājs. Tāpēc jāpilnveido arī pedagoģiskās studijas. Kopā ar Latvijas Universitātes (LU) vadību apmeklējām reģionus, tikāmies ar skolu direktoriem, citiem pedagoģijas profesionāļiem. Tagad LU pilnveido pedagoģisko studiju programmas, lai jaunajiem skolotājiem iedotu zināšanas, kas atbilst tām vajadzībām, ko prasa šodienas skola. Te ir runa gan par prasmēm strādāt ar ļoti dažādiem bērniem, gan strādāt ar skolēnu vecākiem, gan spēju tikt galā ar savām emocijām,” uzsver A.Čakša.

Runājot par pedagogu finansēšanas modeli, optimistiskākajā versijā plānots to ieviest no šī gada septembra, bet tajā varēs iesaistīties tikai pašvaldības, kas brīvprātīgi sakārto savu skolu ekosistēmu. Viena vai dažas mācību iestādes novadā vai valsts­pilsētā nevar strādāt pēc jaunā modeļa, jo daļu finansējuma, direktoru un atbalsta personāla atalgojumu, saņem pašvaldība. Pā­rējo saņem tieši skolas, to rīcībā nonāk arī līdzekļi, lai nodrošinātu papildu atalgojumu par darbu, piemēram, ar īpaši talantīgiem bērniem. “Skolas direktoram veidojas autonomija, kā veidot savu akadēmisko kolektīvu, kā organizēt pedagoģiskās slodzes, lai sasniegtu pēc iespējas labākos rezultātus,” skaidro ministre.

Ministrijas uzdevums ir izveidot rāmi, kā nonāk līdz labai izglītībai, saka A.Čakša, skaidrojot, ka labas skolas kritērijos ietverts gan klases optimālais lielums, kas ir viens no diviem OECD* nosacījumiem, lai skolu varētu saukt par labu, gan skolotāju kvalifikācijas rādītāji. Iekļauts arī mācību iestādē piedāvātās programmas plašums, tajā skaitā padziļināta priekšmetu apgūšana, interešu izglītības piedāvājums, tāpat skolotāju pieejamība un infrastruktūras kvalitāte.

“Balstoties uz šiem sešiem lielajiem pīlāriem, aicinājām pašvaldības veidot savu skolu ekosistēmu, sākot no pirmsskolas un beidzot ar augstākās izglītības institūcijām, kas atrodas konkrētajās pašvaldībās. Cik tālu tikts? Puse pašvaldību strādā ļoti intensīvi. Jau pagājušajā gadā 64 skolām mainīta izglītības pakāpe, veidojot skolēnam piemērotāku sistēmu,” pauž A.Čakša.

Sākot strādāt pie vispārējās izglītības finansēšanas modeļa, kā turpinājums veidojas arī profesionālās izglītības finansēšana. “Izglītības reformu lielais mērķis ir sagatavot darba tirgum iespējami kvalitatīvu darbaspēku, tā paverot arī iespējas katram jaunietim. Tāpēc ir divi svarīgi aspekti, kuros jāvirzās uz priekšu. Viens – politiski vienoties, ka ikvienam jāmācās līdz 18 gadu vecumam. Ko tas nozīmētu? Vispārējās vidējās izglītības mērķis ir sagatavot jaunieti studijām augstākajai izglītībai, savukārt, ja jaunietis sevi vairāk redz profesionālā ievirzē, tad pēc 9.klases palīdzēt viņam atrast pareizo vietu tehnikumā. Strādājam arī pie arodizglītības, kas vajadzīga bērniem, kuriem mācību saturā nepieciešami atvieglotāki nosacījumi. Otrs lielais mērķis – veidot tādu izglītības sistēmu, lai profesionālo vidējo izglītību izvēlētos tikpat jauniešu, cik vispārējo vidējo izglītību,” pauž ministre un saka, ka tās ir tās lielās tēmas izglītības politikā, kurās, protams, vēl daudz detaļu, kas jāpārskata, pie kurām jāstrādā. Taču visbiežāk tieši tās visvairāk uzrunā cilvēkus, visvairāk satrauc un tāpēc jāskaidro.

*Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija