Līdzdalība. Kopt vidi

Kopā var vairāk izdarīt, bet vienam ir jāsāk, jāparāda, ka kaut ko vispār var paveikt. Un tas ir stāsts par optimistiem un pesimistiem, arī darītājiem un vērotājiem. Pēdējā laikā daudz tiek runāts par līdzdarbību, par to, ka iedzīvotājiem pašiem jābūt aktīvākiem darītājiem savas dzīves, apkaimes pilnveidošanā, jāveido domubiedru grupas. Bet, lai ugunskuru iekurtu, vajag gan malku, gan uguni, gan vismaz vienu kūrēju. Un viss ir svarīgs.

Pavasaris saistās ar jauno. Zaļais nosedz veco. Cilvēks paņem grābekli, otrs dara tāpat, pievienojas trešais… Kāds jāaicina, kāds grib iesaistīties. Tik vienkārša tā līdzdarbība! Un cik daudz kopā var padarīt! Prieks paskatīties apkārt!

Kad pašiem patīkami, tad arī citiem

“Kad atbrauc pie Ratnieka atpūsties, ne viens vien pie manis vēršas kā pie saimnieka. Kāds es saimnieks?” smejot saka līgatnietis Pēteris Lideris un pastāsta, ka gadiem kopā ar domubiedriem velta laiku, lai ezers būtu jauka atpūtas vieta. Viņš dzīvo dažu minūšu gājienā no ezera.

Līgatnietis atceras, ka bija laiks, kad uz ezeru brauca pa pļavu, jo ceļš nebija izbraucams. Pašvaldība to sakārtoja. “Kaimiņi rīkojām vairākas talkas, iztīrījām ezermalu, aizvedām daudzas kravas atkritumu. Tad pašvaldība uzstādīja soliņus, laipu ezerā. Jau gadus desmit kalpo. Paši atjaunojam, jo ledus laipu bojā. Atnāk kaimiņš ar motorzāģi, cits atnes naglas, pāris dēļu galu, salabojam,” stāsta Pēteris un uzsver, ka tas ir tikai pašsaprotami, ja dzīvo blakus ezeram. Un katram jābūt kaut nelielam savas vietas patriotam.

Atpūtnieki katru gadu uzvedas aizvien solīdāk, atzīst P.Lideris. Cilvēki redz, ka vide sakopta, patīk, kā te ir, un negrib piemēslot. Taču gadās arī nepatīkami pārsteigumi.

“Ezermalā stāv liela atkritumu urna. Šoziem atkal tā bija ievilkta ezerā un apgāzta. Tā bija arī pirms gadiem desmit. Šoreiz laikus pamanījām un visu savācām, izvilkām krastā. Bet toreiz ieraudzījām tikai, kad ledus bija izkusis, atkritumi ielūza ezerā, ar traktoru vilkām ārā, bet atkritumus savākt nevarēja, tie līdz Jāņiem peldēja ūdenī. Šoziem to konteineru ūdenī iemeta jau nākamā paaudze. Saprotu, ka viegli uz ezermalu atnest pilnu pudeli un smagi tukšu aiznest, bet vilkt atkritumu konteineru ezerā, kurā pats peldēsies, kāpēc tā jārīkojas? To redzot, gan sajūta paliek šķērma,” pārdomās dalās Pēteris un uzsver, ka Ratnieku ezers ir viņa ezers. Te iemācījies makšķerēt, bet vasarā katru dienu peldas. “Visiem stāstu, ka ezera ūdens ir ārstniecisks, varbūt, ka tā arī ir. Vismaz man ir,” viņš piebilst.

Kad apkārt mazāk atpūtnieku, Pēteris labprāt izmet makšķeri. Tas piesaista bērnu uzmanību. Vairs negribas draiskoties, interesantāk šķiet vērot, ko dara makšķernieks. Un, kad tiek izvilkta zivs, viņiem prieks lielāks nekā pašam copmanim.

“Parunājos ar bērniem, un radās doma, ka varētu viņiem pamācīt makšķerēt. Interese bija, sanāca savs desmits. Man ir daudz kolēģu makšķernieku, kad uzzināja, ka gribu mācīt bērnus, atdeva makšķeres. Vairākus gadus tā darbojāmies,” pastāsta pieredzējušais makšķernieks un piebilst, ka toreizējie bērni izauguši, bet satiekoties atceras, kā visi kopā brauca uz Alaukstu, kas bija liels piedzīvojums.

“Ja arī izauguši vairs nemakšķerē, viņi zina, kā to dara, saprot, kā uzvesties pie ezera, dabā,” saka Pēteris un piebilst, ka ļoti iespējams, ja vien būs interesenti, makšķerēšanas nodarbības varētu rīkot atkal. “Arī pensionāri pāris reižu atnāca pamakšķerēt, pamācīties,” saka līgatnietis.

Bet Lielās talkas dienā Pēteris Lideris sadarbībā ar Līgatnes Sporta centru rīko Ratnieku ezera peldvietas sakopšanu. Tā ir ne tikai līgatniešu iecienīta atpūtas vieta. “Pēc darba pasēdēsim, parunāsimies, un ceru, ka būs arī gandarījums par paveikto,” teic līgatnietis.

Ikvienam ir, ko darīt

Cēsu pašvaldības Vides un klimata neitralitātes nodaļas vides aizsardzības speciālists Jānis Balodis uzsver, ka gan pilsētās, gan pagastos aizvien vairāk tiek sakoptas vietas, kas vēl nesen nebija pievilcīgas.

“Nav ziņu, ka kaut kur būtu satraukums, ka kaut kur nav sakopts,” viņš uzsver un atzīst, ka līdz ar taras depozīta ieviešanu upju, ezeru krasti, ceļmalas un atpūtas vietas ir daudz tīrākas. Taču ikdienā problēmu netrūkst. J.Balodis pastāsta, ka jau gadiem tiek runāts, kuram jāmaksā par to atkritumu konteineru izvešanu, kas novietoti ūdens tūristu galapunktos. “Vai tas jādara pašvaldībai? Diskusijas ar laivu nomniekiem turpinās. Ja konteiners stāv krastmalā, diemžēl tajā daudz ko samet ne tikai laivotāji. Tikai kopā – laivotāji, laivu nomnieki un pašvaldība – varam uzturēt kārtību,” stāsta vides aizsardzības speciālists un piebilst, ka tāpat tiek arī uzsvērts, ka upes ir publiskas un to saimniekiem jāgādā, lai apkārt viss būtu sakopts.

“Daudzviet iedzīvotāji paši rīko sakopšanas talkas, nemaz nerunājot par māju apkārtnes sakopšanu. Paši gādā par tuvējām atpūtas vietām. Cilvēki iesaistās talkās ne tikai tad, kad sakopj un uztur savus īpašumus,” uzsver J.Balodis.

Sakopta, skaista vide aizvien vairāk saistās arī ar bioloģisko daudzveidību. Tas, kas vēl nesen šķita vispārpieņemts, mainās. Kaut vai zālienu kopšana. “Ikviens vēlas dzīvot tīrā vidē, būt dabā. Kā tur jutīsimies, atkarīgs no pašu attieksmes, līdzdarbošanās, lai tā būtu sakopta,” atgādina J.Balodis.

Braslai jāpalīdz

Biedrība “Braslas draugi” darbojas Straupē. Jau nosaukums liecina, ka tā apvieno cilvēkus, kuriem tuva Brasla, kuri dzīvo un atpūšas upes krastos, laivo.

“Pandēmijas laiks izjauca ierasto ritmu, pirms tam rīkojām Braslas tīrīšanas talkas,” stāsta biedrības vadītājs Gatis Turlajs un uzsver, ka talkās upe attīrīta no sakritušajiem kokiem. Viņš arī uzteic medniekus, jo Braslā nav daudz bebru, kas traucē daudzu upju plūdumam. “Ūdens tūristi ir pieklājīgi, Braslas krastos atkritumu nav. Arī apkārtējo māju saimnieki rūpējas, lai vide tīra,” pastāsta Gatis un piebilst, ka vasarā, kad laiks būs silts un ūdens līmenis iespējami zems, gan jau biedrība sarīkos Braslas tīrīšanas talku. “Nāksim kopā, spriedīsim, ko darīsim. Daudzi ir aizņemti ikdienas darbā, citiem kaut kas pamainījies dzīvē. Cerams, iesaistīsies jauni aktīvisti,” saka straupietis.

Pirms desmit gadiem biedrība īstenoja “Leader” projektu, Straupes centrā, Braslas krastā, kur piestāj laivotāji, labiekārtojot āra tualeti. “Var izdarīt, bet ir kādam jārūpējas par to, kas izdarīts,” bilst biedrības vadītājs un atzīst, ka diemžēl pašvaldība to tā īsti par savu uzdevumu neuzskata.

Nedrīkst nokaut iniciatīvu

“Cilvēki ir gatavi iesaistīties, darīt,” pārliecināts Gaujas Ilgtspējīgas attīstības biedrības
valdes priekšsēdētājs Ainārs Šteins un atzīst, ka arī jāmeklē jaunas formas, kā cilvēkus
ieinteresēt.

“Lielās talkas ideja sevi ir izsmēlusi, interese un devums mazinās. Ideja bija laba, bet ir kas jāmaina. Entuziasms un cilvēku dzīve mainās, tāpat ikviena prioritātes,” vērtē A.Šteins un atgādina, ka vides sakopšana ir saim­nieka pienākums un tas attiecas uz ikvienu – gan privātpersonu, gan valsti vai  pašvaldību.

Biedrības vadītājs uzsver, ka ar katru gadu sabiedrības attieksme pret dabu, vidi kļūst  izprotošāka, draudzīgāka. Daudziem nav jāatgādina, ka nav labi piemēslot mežus, ceļmalas, upes un ezermalas.

“Ir cilvēki, kuriem pienākuma apziņa ir sinonīms brīvprātīgo darbam. Viņi uzņemas darīt, kaut tas nav pienākums,” saka A.Šteins un uzteic līgatniešus Pēteri Lideri, kurš tur rūpes par Ratnieku ezeru, un Gunāru Šķēli, kurš uzņēmies uzraudzīt zivju ceļu upē.

“Bet vēlmi kaut ko darīt daudziem nokauj birokrātija un dažādi noteikumi. Bijuši gadījumi, kad entuziasti centušies sakopt kādu vietu, bet par to saņēmuši sodu. Cilvēki baidās tīrīt upi pie mājas, ezera krasta, jo var saņemt sodu. Ministru kabineta noteikumi Nr. 475 “Virszemes ūdensobjektu un ostu akvatoriju tīrīšanas un padziļināšanas kārtība”, kas nosaka, ja gribi kaut ko darīt, tas jāsaskaņo ar Valsts vides dienestu un jāizņem tehniskie noteikumi. Atbilstoši tiem nedrīksti pat riepu izcelt no upes. Lai noteikumus pieprasītu, jāmāk pareizi uzrakstīt iesniegumu, ko gribi darīt, kāpēc tas jādara. Un vēl par tehniskajiem noteikumiem jāsamaksā 50 eiro.  Vai tā tiek veicināta sabiedrības līdzdalība kopā darīt, lai rūpētos par vidi? Gadiem tiek runāts par šiem noteikumiem, bet nekas nemainās. Un tā tiek nokauta iniciatīva. Protams, gadās, ka kāds kaut izdara nepareizi vai citādi, nekā kāds iedomājies, bet tāpēc nedrīkst uzreiz sodīt. Diem­žēl mēs cits citam neuzticamies, allaž meklējam kādus negatīvus iemeslus, kāpēc kāds kaut ko grib darīt vai dara,” pārdomās dalās A.Šteins un uzsver, ka sabiedrība ir gatava iesaistīties, bet tas ir jāļauj.
“Biedrība rīkoja vairākas talkas. Apkārtējie iedzīvotāji bija ļoti atsaucīgi – organizējiet, būsim klāt. Tā veidojas domubiedru grupas, bet jārēķinās, ka tās var darboties kādu laiku, jo mainās cilvēku prioritātes, iespējas,” saka A.Šteins un atgādina, ka cilvēki līdzdarbojas, ja redz, ka tas, ko viņi dara kopā ar citiem, ir arī viņu pašu labā.